«Pašlaik galvenais uzdevums zemnieku saimniecībām ir atrast nišu, kurā darboties un pārstrukturizēt tās saimniecības, kuru galvenais ienākumu avots bija piensaimniecība. Nedomāju, ka no piensaimniecības pavisam jāatsakās, taču jāmeklē vēl papildu ienākumu avoti,» stāsta A. Hauka.
Runājot par paveicamo šajā gadā, viņa izsaka cerību, ka Zemkopības ministrijā varētu tapt vienota lauksaimniecības politika, kādas līdz šim, pēc A. Haukas domām, trūkst. «Mēs tikai priecātos, ja valstiskā līmenī tiktu pateikts, kuras nozares ir tās perspektīvākās, jo patlaban cilvēki taustās un ir neziņā, kādā veidā attīstīt savas saimniecības, kur veikt investīcijas. Tas, kas ļauj mums skatīties nākotnē optimistiski, ir jaunās Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu programmas, kurās pieejams nopietns atbalsts mājražotājiem. Cita lieta, ka šo programmu nosacījumi ir gana sarežģīti mājražotājiem un sīkajām zemnieku saimniecībām, tomēr zinu, ka projekti tiks rakstīti un iesniegti,» bilst A. Hauka un arī norāda, ka ES naudas efektīvākai apguvei lietderīgi būtu veidot kooperatīvus un atsevišķiem mājražotājiem apvienoties, taču «mums, latviešiem, ar sadarbību nemaz tik viegli nevedas. Tas pats attiecināms arī uz eksporta iespējām, es tādas saredzu tikai tad, ja notiek ražotāju kooperācija. Pašlaik tāda vērojama tikai piena un graudu nozarē», klāsta A. Hauka.
Attiecībā uz plāniem ieviest minimālo sociālo iemaksu apjomu, kas būtu līdzvērtīgs iemaksām no valstī noteiktās minimālās algas, A. Hauka teic, ka visi saprot - nodokļi jāmaksā, taču jāatrod balanss, lai cilvēkiem kaut kas paliktu arī maciņos un lauksaimniekiem būtu, ko ieguldīt biznesa attīstībā.