Zvaigžņu stāvoklis, manuprāt, ir pirmo reizi labvēlīgs, lai šīs reformas notiktu tādā apjomā, kas ietekmētu mūsu veselības sistēmas uzlabošanos.
Kas par to liecina?
Jo, manuprāt, situācija ir tik slikta kā vēl nekad. Tam dažādi iemesli. Gan tāpēc, ka ir izsīkuši cilvēkresursi - ārsti, medmāsas -, sistēma brūk personāla trūkuma dēļ. Otrkārt, parādās jaunas, inovatīvas zāles, kā arī aparatūra. Arī dzīves dārdzība slimnīcām pieaug - ūdens, elektrība, gāze. Tātad tīri objektīvi esam izsīkuši esošās sistēmas ietvaros. Skaidri redzama revolucionāra situācija, no augšas nav vairs iespējams to efektīvi pārvaldīt, lai apkalpotu absolūto iedzīvotāju daudzumu. Tie, kas sistēmā ir iekšā - gan personāls, gan arī pacienti, nav ar mieru vairāk izturēt.
Vai tas nozīmē, ka starp vārdiem «reforma» un «maksas medicīna» liekama vienlīdzības zīme?
Nē. Reforma un maksas medicīna ir viena otru izslēdzošas alternatīvas. Protams, maksas medicīna kaut kādā pakāpē ir, būs un paliks, tāpat kā privātie pensiju fondi, bet nevis kā sistēma. To neatļauj arī mūsu Satversme.
Kādai tad jābūt reformai?
Reforma attiecas gan uz ārstniecības iestādēm un to lomu - ir jaunais māsterplāns, tāpat Finanšu ministrijas paspārnē izveidota profesionāļu darba grupa, esošie un bijušie valsts sekretāri strādā pie finanšu plūsmas reformas. Protams, svarīgi rast atbildi ne tikai par naudas plūsmu, bet arī, kur ņemt papildu naudu. Iztrūkstošo.
Ja piešķir papildu līdzekļus, jābūt arī skaidrībai, kas par to tiek nodrošināts un kam.
Darba grupa, kurā es piedalos un kas spriež par finansēšanas reformu, ir ministrijai sniegusi informāciju, ka, lai nosegtu visu, kas tautai sasolīts un ierakstīts normatīvajos aktos, nepieciešami vēl tikpat lieli līdzekļi, kā pašreiz ir. Bez Eiropas fondu līdzekļiem, kurus tāpat ārstniecībai nevar izmantot, šogad finansējums ir 713 miljoni eiro, tātad vajag vēl gandrīz 700 miljonu. Tas arī liecina par to, kāda ir situācija. Par 700 miljoniem mēs, protams, reālistiski domājot, neticam, ka to izdosies kaut kā dabūt. Bet es gāju citu ceļu - apskatījos, cik ir kaimiņvalstīs. Igaunijā ir 954 miljoni eiro, bet Lietuvā - 1 miljards 440 miljoni eiro. Empīriski skatoties, mums tas minimālais cipars noteikti ir viens miljards eiro.
Politiķi kā mantru skaita, ka nauda vajadzīga vispirms aizsardzībai, tad veselībai un izglītībai, citām jomām. Ir reāli, ka kaut papildu pāris simti miljonu budžetā veselības vajadzībām atradīsies?
Nav reāli! Man pat prezentācija par to ir sagatavota, varu parādīt, ka procentuāli veselība un aizsardzība ir nepietiekami finansēta, salīdzinot ar vidējo līmeni Eiropā. Bet, pieņemsim, izglītība, kultūra, transports, pašvaldības tiek finansētas vairāk nekā vidējais līmenis Eiropā. Es negribu teikt, ka mums ir labi ceļi vai pilnībā apmierinātas visu pašvaldību vajadzības, vai kultūrā būtu ļoti laba situācija. Nē. Es gribu teikt, ka visus šos gadus daudzas jomas tika finansētas ne tikai uz aizsardzības, bet arī veselības rēķina. Tas liecina tikai par to, ka koalīcijas valdībās katru gadu nav iespējams dabūt kaut cik lielu naudu veselībai, lai to gadiem ielaisto iztrūkumu labotu. Katrs ministrs cīnās par «savu» jomu, un ko mēs redzam tagad? Finanšu ministre pateica, ka 2017. gadam jaunu iniciatīvu nauda - 50 miljoni eiro. Tātad budžeta veidošanas ietvaros nekompensēsim ielaisto iztrūkumu. Vienīgā izeja - rast kādu citu mehānismu.
Kāds tas varētu būt?
Obligātā valsts veselības apdrošināšana ir tas naudas sūknis, kas neatkarīgi no politiķu gribas, tāpat kā pensiju budžets, katru mēnesi, katru gadu dotu to nepieciešamo naudu, tos minimāli vismaz 200 miljonus, kurus citādā veidā dabūt nav iespējams. Tas man ir pilnīgi skaidrs. Nav skaidrs, vai mums tomēr izdosies tā kā igauņiem un lietuviešiem, kas to izdarīja jau neatkarības sākumā, panākt šīs naudas izdalīšanu, pārdalot nodokļus. Pieņemsim, no sociālā nodokļa paņemt kādu nelielu daļu un izmantot veselības aprūpei. 11. Saeimas beigās, ja jūs atceraties, bija Ilzes Viņķeles vadīta darba grupa, kas secināja, ka būtu iespējams varbūt 2,5-3% no sociālā budžeta novirzīt medicīnai. Jo tur ir ļoti daudz kopīga. Tie arī būtu tie gandrīz 200 miljoni. Vai to ir iespējams pielemt vai nē? Es vienkārši to nosaucu kā kādreiz izstrādātu priekšlikumu piemēram. Ja to ņemtu vērā, tad nevajadzētu papildu maksājumus vai papildu nodokli ieviest iedzīvotājiem. Ja nē, tad alternatīva, protams, ir papildus kaut kāds maksājums. Es esmu arī to aprēķinājis. Pieņemsim, ja tas ir 9% no bruto algas, tā, kā tas ir Lietuvā, tas būtu 74 eiro mēnesī, gadā veselības nozarei iegūstam gandrīz 700 miljonus - dubultojam esošo budžetu. Ja tie ir 3% no bruto algas - 24 eiro mēnesī, tad tas nodrošina papildu 260 miljonus veselības vajadzībām.
Ja tas skars nodokļu maksātājus, šāds politisks lēmums noteikti būs ļoti nepopulārs.
Tas būs ļoti nepopulārs. Ir trīs lielie, sauksim tā, naudas maisi. Neatliekamā palīdzība saskaņā ar Satversmi valstij ir jānodrošina. Tātad tā tiktu apmaksāta no valsts budžeta. Otrais maiss - pensionāri, bērni, invalīdi. Tos individualizētu un arī apdrošinātu no valsts budžeta. Trešais maiss - darba ņēmēji, no kuru bruto algas tad tiktu maksāts attiecīgs procents. Tā tad būtu šī obligātā valsts veselības apdrošināšana. Šāda sistēma ir pamatā līdzīga visās 16 Eiropas valstīs, kur ieviesta. No algas nomaksājamo nodokli bieži sadala - daļu maksā darba ņēmējs, daļu - darba devējs. Tāpēc tagad bieži dzirdamā runāšana, ka jāizšķiras par modeļiem... tas modelis principā ir skaidrs, jo tas daudzviet ir līdzīgs. Rāmji ir atrunāti Satversmē. Tās vairāki panti saka, ka valstij ir jāgarantē tiesības uz dzīvību. Tāpat 111. pants saka, ka valsts aizsargā cilvēka veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu. Tā ka sistēma ir jāiedibina valstij - tā nevar būt kaut kāda privātā.
Manuprāt, kavēšanās pašreizējā brīdī ir tamdēļ, ka vēl nav atbildes uz jautājumu, vai izdosies pārdalīt nodokļus, vai būs jāievieš jauns nodoklis strādājošajiem.
Pieminējāt trīs maisus. Kur paliek smagi slimie, tajā skaitā onkoloģijas pacienti? Un vai tiek respektēta portālā Manabalss.lv esošā Onkoloģisko pacientu organizāciju alianses iniciatīva panākt 10 miljonu eiro piešķiršanu onkoloģijas jomai?
Tie ir pie pirmā maisa - neatliekamās palīdzības. Tur nāk klāt vesela virkne diagnožu (C hepatīts, HIV/AIDS, onkoloģija u. c.) un stāvokļu (piemēram, bērnība vai grūtniecība). Onkoloģiju es salīdzinu ar sirds un asinsvadu slimnieku ārstēšanu, kas ir pirmais biežākais nāves iemesls, onkoloģija - otrais. Protams, visur ir bēdīgi naudas trūkuma dēļ, bet sirds un asinsvadu jomā mums ir iedibināta iedzīvotāju informēšanas sistēma - cilvēki zina, kā sekot līdzi veselības stāvoklim, kā ēst, kādas nepieciešamas fiziskās aktivitātes utt. Ne visi to ievēro, bet visi zina, kā principā rīkoties un ko sagaidīt. Onkoloģijā šādā nozīmē ir pilnīgi nesakārtota joma. Cilvēki baidās. Tikko uzzina, ka ir aizdomas par šādu diagnozi, krīt paniskās bailēs, ir absolūti neinformēti par to, ka arī šī ir ārstējama slimība, protams, ne visos gadījumos, tomēr, medicīnai attīstoties, arvien vairāk. Un tas ir ļoti svarīgi. Pērn Veselības ministrijas izsludinātajā onkoloģiskās modrības gadā šīs zināšanas tika uzlabotas, bet vēl nepietiekami, tāpēc arī mēs Saeimā nodibinājām onkoloģisko slimnieku atbalsta grupu, lai turpinātos šī informēšana, lai arī pie mums būtu zaļais koridors diagnosticēšanā un sākotnējā ārstēšanā, kas diemžēl pašreiz vēl nedarbojas, kā arī, lai panāktu pieminētā papildu finansējuma piešķiršanu. Pirmie panākumi ir, naudas pārdales rezultātā onkoloģija kā prioritāte saņems papildu pusmiljonu eiro.