Uzmanības centrā ir Simone Simonīni, liels maitasgabals, blēdis, slepenais aģents, visu kungu kalps, bet pats svarīgākais - izcils dokumentu viltotājs, kurš cita starpā līdzdalīgs arī Cionas gudro protokolu tapšanā. Vārdsakot, Eko kā jau Eko, kā parasti - negantas ironijas mērcē: lai nu kam, bet dokumentiem un faktiem uzticēties nevar, visticamāk, ka vēsture ir viena vienīga falsifikācija.
Katrā romānā Eko apspēlē kādu «pamattekstu» - gan stilistiski, gan sižetiski, turklāt parasti ne pašas augstākās raudzes literatūru. Prāgas kapsētā tā ir XIX gadsimta piedzīvojumu literatūra - ne velti bieži tiek pieminēts Ežēns Sī, pazibinās arī Aleksandrs Dimā. Starp citu, interesanti, ka Prāgas kapsētu reālas personas apdzīvo krietni biezākā slānī nekā citus Eko romānus. Autors raksta, ka izdomāts esot tikai pats Simonīni. Reāli ir pat garāmslīdot skartie ļauži, kas reizumis tiek pasniegti kā mazas mīklas lasītājiem. Teiksim, poļu pianists, kas Simonīni traktējumā izskatās pēc diloņslimnieka, acīmredzot ir Šopēns, bet «deģenerāte», kas staigā apkārt vīriešu biksēs - Žorža Sanda. Zināmā mērā dažas romāna īpatnības - trafaretos ļaundaru tēlus un erudītajam Eko pagalam neraksturīgi naivus sižeta mežģījumus (Simonīni «dubultošanās», pazemes ejas zem viņa dzīvokļa) - var atvedināt tieši uz šiem «pamattekstiem».
Savulaik, rakstīdams pēcvārdu Fuko svārstam un tāpēc diezgan uzmanīgi lasīdams un pārlasīdams šo romānu, bezmaz pats sev par pārsteigumu nonācu pie secinājuma, ka tas ir ļoti slikts romāns. Neganti stiepts, plakanu personāžu apdzīvots, stirkšķ visās šuvēs, bet baltie diegi redzami jau pa gabalu. Grozi kā gribi, štrunts vien ir, tomēr - kāpēc tik aizraujošs? Līdzīgu iespaidu atstāj arī Prāgas kapsēta. No vienas puses, kā jau teikts, stilizācija XIX gadsimta piedzīvojumu literatūras manierē - ar visiem žanram piemītošajiem defektiem. No otras, - romāns ir intelektuāli ārkārtīgi piesātināts, Eko ironiskās spēles klājas kārtu kārtām, bet domas pieredzējumi faktu pasaulē pamazām izbīda laukā no romāna visai primitīvi darinātos Simonīni piedzīvojumus. Fuko svārsts šeit piesaukts arī tālab, ka Prāgas kapsēta kaut kādā mērā atgādina savulaik neuzrakstītu Fuko svārsta fragmentu. Ja ne citādi, ideja līdzīga: pasaulē vieglu roku palaistais mīts pārtop realitātē, falsifikācija kļūst reālāka par visskarbāko tiešamību. Prāgas kapsētā šī «falsificētā realitāte» ir Cionas gudro protokoli. Taču aplami būtu romānu uztvert kā beletrizētu antisemītisma vēstures īso kursu. Eko tēmē mazliet augstāk - Eiropas vēsturē antisemītisms allaž tika cirsts galdā kā trumpja kārts politiskajās spēlēs, bet rabīni ar āža bārdām izrādījās tikai nevainīgie cietēji un grēkāži. Prāgas kapsēta būtībā ir politiskās mitoloģijas tapšanas modelis, universāls visiem laikiem un vietām - ja aptrūkstas žīdu, var izlīdzēties ar masoniem, jezuītiem, rozenkreiceriem, galu galā - Eiropas provincē arī latvieši un krievi nav zemē metami, arī viņi var ieņemt savu vietu mītā. Bet paradoksālākais ir tas, ka falsifikācijai pasaulē, kuru mēs uzskatām par reālu, ir milzu spēks - jebkādi racionāli argumenti mīta priekšā izčākst, jo mīts sevī ietver un izskaidro visu, turpretī racionāls arguments ir tikai atsevišķa nianse - un tas nekas, ka mīta pamatā ir viltojums, radies no plaģiāta.
Umberto Eko proza - tas ir viens milzīgs romāns par autora attiecībām ar būtni, ko dēvē par semiotiku. Par to, ka sarežģītās zīmes, apzīmējamā, apzīmējošā un vēl nozīmes savstarpējās attiecības ir eksistenciāli svarīga padarīšana: cilvēks mīt zīmju pasaulē, savas pēdas viņš atstāj zīmju skatā, un par viņu spriež, vadoties pēc viņa radītajām zīmēm. Prāgas kapsēta ir romāns par kuriozajām, dažbrīd traģiskajām ačgārnībām, kādas rada dažāda līmeņa zīmju sistēmu pārklāšanās un sajaukšanās. Ne jau Simonīni ir romāna galvenais varonis - romāna galvenie varoņi ir zīmes.
Diemžēl Prāgas kapsētā nejūt aizrautīgās spēles prieku, kāds bija jūtams Eko iepriekšējos darbos, kurus lasot uzreiz acu priekšā parādījās Eko neganti ironiskais smīns, kas vēstīja, ka autoram patiešām patīk paša sarakstītais lasāmgabals, bet vēl lielāku gandarījumu viņā izraisa tas, ka lasītājs nemitīgi tiek tīts ap visiem pieciem pirkstiem. Drīzāk jaušama tāda kā smagnēja pienākuma izjūta - visi gaida Eko jauno romānu, ir arī jūtīga un provokatīva tēma, šai gadījumā antisemītisms, recepte - sazvērestību teorija darbībā - pazīstama jau no Fuko svārsta - atliek tikai šo romānu uzrakstīt. Bet varbūt es kļūdos - palicis prātā, ka savulaik pēc Rozes vārda panākumiem arī Fuko svārsts tika uztverts diezgan skeptiski. Visi gaidīja otru Rozes vārdu, bet Eko bezkaunīgi sarakstīja pavisam ko citu. Iespējams, nav jēgas Prāgas kapsētu salīdzināt ar Eko iepriekšējiem romāniem - autors vienkārši ar katru nākamo grāmatu tiecas parādīties citā un negaidītā skatā. Nesen Eko paziņoja, ka prozu vairs nerakstīšot. Prāgas kapsētas bezgaldaudzo falsifikāciju kontekstā šis apgalvojums nepavisam nerada uzticību.