Uz tik zinātniskām domām vedina Personiskā Latvija, kuras priekšvārdā 38 sarunu/omatīdiju rosinātājs Atis Klimovičs šajā sakarā piedāvā gleznaināku līdzību - krājums ir personiskas XX gs. Latvijas vēstures stāstu koris kā jūra, kas ir katrā pilienā un nekur citur kā šajos pilienos nepastāv. Abas līdzības labas: ja kāds domā iebilst, ka jūra tomēr ir nemitīgi mainīga, mēs atgādināsim, ka tikpat mainīgs ir ik stāsta izlasījums un jo vairāk to kopaina, jo tieši lasītājam te pienākas būt par smadzenēm, kas atsevišķās ziņas uztver, apkopo un saprot, turklāt arī pats lasītājs caur ik saprašanu mainās. (To uz savas ādas var pārbaudīt ikviens, kas daļu sarunu jau gadu gaitā izgaršojis Rīgas Laika lappusēs.)
Allaž konstruējama īstenība
Der vairīties no izplatītās maldīgās iedomas, ka tā dēvēto vēsturisko īstenību iespējams nolasīt vai noskatīt tādu, kāda tā ir. Atmiņa mēdz vilt, un stāsts par īstenību ir allaž konstruējams - objektīvāks un patiesāks (šo vārdu vispārpieņemtajā izpratnē) būs vien tāds, kam šeit un tagad to vai citu iemeslu dēļ piekritīs vairākums. Personiskā Latvija to uzskatāmi rāda: interviju un autobiogrāfisko stāstu spektrs un atsauču tīkls ir gana plašs, lai tur pietiktu vietas pat grūti savietojamām liecībām. Izbijusi padomju saimniecības partijas sekretāre Personiskās Latvijas vākos gluži netīši, kā pie kopīgu attālu radu svētku galda ir spiesta izrunāties ar nacionālās pretošanās kustības dalībnieku, bitenieks iz savulaik padomju armijas - ar bitenieku leģionāru, inteliģence - ar strādnieku un zemnieku aprindām, plašākai sabiedrībai labāk zināmi (lasi - vairāk aprunāti) ļaudis - ar tādiem, kas publicistikas telpā līdz šim nav spoguļojušies nemaz. Kā šādi svētki izvēršas, atkarīgs no lasītāja. Visai iespējams, ka tur, kur sastapsies divi dūšīgi lasītāji, spalvas ies pa gaisu.
Tik godprātīgi raibās kopainas dēļ Personiskās Latvijas materiāls diez vai izmantojams kā dokumentāls pamats strikti zinātniskiem pētījumiem - jo vairāk tāpēc, ka teksts tik labi, lai gan iejūtīgi rediģēts. Redaktoru darbu, ieskaitot atsauces, paskaidrojošās piezīmes, arī pieminēto vietu, notikumu, tēmu un personu rādītājus, novērtēs katrs, kam nācies redzēt kaut ko no LU Filozofijas un socioloģijas institūta apjomīgās Nacionālās mutvārdu vēstures kolekcijas nerediģētajām intervijām. Taču krājuma vērtība lielākoties meklējama uz robežas, kur dzīve rāda, kā atainojas stāstā par sevi, un pasaule rāda, kā atainojas valodā. Citstarp ir iespēja salīdzināt, kādā balsī runā intervija atšķirībā no tāda žanra kā atmiņu stāsts jeb pašstāsts. Vēl jo vairāk - varam kārtējo reizi brīnīties, kā protam atšķirt īsti garšīgu stāstu no tāda, kurā klausies kā ziņās, bet bez sevišķas aizrautības. Pie otrā lasīšanas režīma, protams, pieder arī lasītāja specifiskā interese par to, kas tā vai citādi var sasaukties ar paša pieredzi, - par vidi, laikposmu vai otra pieredzi, kas ļauj atsaukties uz kopus pieredzes pamatu, savu būšanu izjust caur piederību, tikt pie pārliecības, ka varbūt tomēr neesi tik vientuļa sala. Ja runājam par stāstījuma pilnasinību un garšu, starp maniem personiskajiem favorītiem ir pensionētais mehanizators Antons Guģis - tāds šķelmis (Četri gadi armiji, divi sīvi brosnija mani, treis sīvi brosniju ys, i treis gadi cītumy, nu tā mani dzeivi brizdi brazdi i aizgāja!) - un kinorežisors Rolands Kalniņš ar smalko pašrefleksijas un šaubu virstoni (neatceros vairs, neatceros vairs; godīgi atbildēt es nevaru; laikam gribēju riskēt; es tā arī līdz galam nesapratu).
Kā iespējams pielikt punktu?
Vienā ziņā arī jābrīnās, kā šādos gadījumos strādā mēra izjūta - proti, kurā brīdī sarunu autoram, krājuma sastādītājam un izdevējam top skaidrs, ka Latvijas XX gs. personiskās vēstures grāmata ir gatava un drukājama. Kā iespējams pielikt punktu tik būtisku sarunu virknei, kad pilnīgi skaidrs, ka milzum liela daļa tādu pašu stāstītāju - tostarp, nešaubos, izcilu stāstnieku - palikuši neuzklausīti? Kā iespējams notrāpīt īstāko skaitu to sīko actiņu, kas smadzenēs ļauj veidot vienotu attēlu, kurš der par tādu, kas neieved galīgā purvā? No vienas puses, laikam jau tā ir tāda pati māksla, kādā savulaik nevedās ieprasties Krilova fabulas zilonim, kas bija ļāvies glezniecības trakumam: nevar vienā kopainā sabāzt visu, kas katram būtu pa prātam. No otras puses, cilvēka dzīvesstāsts par sīku actiņu nodēvējams tikai ļoti nosacīti: galu galā tas ir viss, kas mums katram dots, kas paša spēkiem sūri grūti noaužams un kas esam mēs paši.