Politikā, tāpat kā dzīvē, mēdz gadīties visādi, konstants laimes stāvoklis nav iespējams, dzīve ir nevis melnbalta, bet krāsaina, un ceļš vienmēr vedīs gan uz augšu, gan arī uz leju. Tā tas dabā iekārtots, un izņēmuma gadījumi drīzāk šo likumsakarību apstiprina.
Pēdējā laika notikumi gan rāda, ka par šāda veida izņēmumu strauji kļūst Vienotība. To jau labu laiku vajā vienas vienīgas neveiksmes un pārpratumi. Un te nerunāsim par dīvaino lēmumu Rīgas mēra amatam virzīt šim postenim absolūti nepiemēroto elitāristi Sarmīti Ēlerti. Tas bija sen, un droši vien Vienotības vēlētāji šo soli jau sākuši piemirst. Pietiek vienkārši paskatīties uz dažu pēdējo nedēļu notikumiem, dziļākā pagātnē nemaz nerokoties.
13. septembrī Dombrovskis pieprasīja kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes (Nacionālā apvienība) demisiju, par iemeslu minot konfliktu ar Andreju Žagaru, no amata patriekto Latvijas Nacionālās operas vadītāju. Jebkurā citā gadījumā šāda izlēmīga rīcība vairotu premjera popularitāti, taču šoreiz aiz demisijas pieprasījuma nepārprotami vīdošās Vienotības intereses saglabāt uzturēšanās atļauju tirdzniecības biznesu (un vienlaikus pazemot nacionāļus) bija tik acīmredzamas, ka diez vai kāds viņam noticēja. Sekoja labklājības ministres Ilzes Viņķeles atzīšanās, ka viņa, parakstot valstisku vienošanos, aiz muguras turējusi sakrustotus pirkstus, jau tobrīd zinot, ka to nepildīs, un brutāli melojusi ne tikai koalīcijas partneriem, bet arī vēlētājiem... 19. septembrī Vienotība par partijas vadībai netīkama viedokļa paušanu mēģināja no Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas atsaukt deputāti Janīnu Kursīti-Pakuli, 22. septembrī atklājās, ka koalīcijas partneru no Reformu partijas izglītības un zinātnes ministrs Vjačeslavs Dombrovskis iesaistīts mediju pirkšanas skandālā. Viņa birojs maksājis par pozitīvu ministrijas darba atspoguļošanu medijos, šim mērķim tērējot valsts budžeta līdzekļus. Ņemot vērā, ka Vienotība pret šādu praksi vienmēr iestājusies ļoti asi, varēja gaidīt konsekvences ministra atlaišanas izskatā. Taču premjers tikai palūdza paskaidrot notikušo...
Visus šos dubultos standartus, protams, garām nepalaiž arī vēlētāji. 10. Saeimas vēlēšanās 2010. gada 2. oktobrī par Vienotību nobalsoja 301 424 cilvēki, kas deva 31,22 procentus vēlētāju balsu. Pēc gada notikušajās Saeimas ārkārtas vēlēšanās Vienotība saņēma vairs tikai 18,83 procentus vēlētāju atbalsta un bija zaudējusi 128 900 no saviem vēlētājiem. Turklāt šobrīd par partiju, pēc Latvijas faktu aptaujas datiem, būtu gatavi balsot tikai 14,60 procenti pilsoņu...
Dramatiski, protams. Taču to, vai šie skaitļi turpinās gāzties lejā vai arī Vienotība atkopsies, rādīs laiks. Šobrīd šķiet, ka partija vairāk nodarbojas ar pašiznīcināšanos, jo tādu politiķu kā Dzintars Zaķis un Solvita Āboltiņa augstprātīgā un tukšvārdīgā izrunāšanās neliecina par lielu saikni ar realitāti. Vienlaikus - visu savās vietās saliek vēlētājs, un, iespējams, tā ir iespēja partijai attīrīties un nākamajā Saeimā iesoļot mazākā, taču daudz kvalitatīvākā sastāvā.