Latvijas sabiedrība nonākusi tajā evolūcijas stadijā, kad biznesa nozares grib pašattīrīties no pelēkā sektora, no tiem nozares pārstāvjiem, kuri darbiniekiem algas maksā aploksnē, īsteno nodokļu apiešanas shēmas un vispār darbojas pēc ēnu ekonomikas principiem, Dienai paudusi Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) ģenerāldirektore Līga Meņģelsone.
Tomēr tikt galā ar pelēko sektoru nozares iekšienē grūti ir vienam legāli strādājošam uzņēmumam - gan tad, ja tas ir godīgs autoserviss nomaļā pagastā, gan tad, ja tas ir vērienīgs, korekts būvuzņēmums pilsētā. Viena godīga uzņēmuma pārstāvjiem ir maz cerību pievērst kontrolējošo iestāžu uzmanību nepieciešamībai apkarot pelēko sektoru konkrētajā nozarē. Labi, ja izdodas izcīnīt to, ka atbildīgie dienesti godīgajos biznesa pārstāvjos ieklausās. Cerēt, ka sekos sistemātiska un ilglaicīga rīcība, kas vainagosies ar vērā ņemamu pelēkās zonas samazināšanu, ir gandrīz vai naivi. Turklāt viena godīgi strādājoša uzņēmuma pārstāvjiem panākt pelēko sektoru iznīdējošas izmaiņas nozari reglamentējošajos normatīvajos dokumentos arī ir smagi, gandrīz neiespējami.
Risinājums var būt apvienošanās profesionālajā organizācijā, kuru izveido uzņēmumi, kam svarīgi šķiet mazināt pelēko sektoru, nodrošināt godīgus nodokļu maksājumus un veselīgu - nevis izkropļotu - konkurenci nozarē. To uzsver arī LDDK ģenerāldirektore, sakot - tas, ja ir spēcīga profesionālā organizācija, nozares pašattīrīšanās procesā ļoti palīdz. To, ka cīņā pret pelēko sektoru noder nozares organizācija, pēdējā laikā uzskatāmi demonstrē būvnieki - jaunu elpu ieguvusi šīs jomas organizācija, kas tagad pazīstama kā Latvijas Būvuzņēmēju partnerība un ir pieteikusi karu ēnu ekonomikai savā jomā.
Uzņēmējiem cīņā ar pelēko sektoru nozares iekšienē visai noderīgs var būt LDDK, kā arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras atbalsts. Jāatceras kaut vai LDDK stingrā nostāja, ka beidzot nepieciešams sakārtot taksometru nozari. Tāpat arī uzņēmējiem, kuri nolēmuši panākt, lai valsts dienesti savus resursus veltītu pelēkās zonas izskaušanai, noder, ja ir kāds pārstāvis, kurš nepagurst, atkal un atkal klauvējot pie amatpersonu durvīm un skaidrojot, ka publiskajam sektoram gan būtu loģiski atbalstīt ikvienu uzņēmēju, kurš vēršas pret ēnu ekonomiku.
Tomēr ir vēl kāds aspekts, kas saistīts ar sabiedrības, respektīvi, ikkatra iedzīvotāja, attieksmi pret ēnu ekonomiku. Reāls gadījums - situācija kādā ēdināšanas uzņēmumā. Apmeklētājiem par samaksāto summu, kura nav nekāda mazā, netiek izsniegts norēķina dokuments, jo kases aparātā neesot atbilstošās opcijas, citu norēķina dokumentu (piemēram, kvīti) noformēt darbiniekiem neesot pilnvaru, savukārt darbiniecei, kurai pilnvaras ir, esot brīvdiena. Galu galā iegūt norēķina dokumentu izdevies tikai ar lielu uzstājību un neatlaidību. Te jāatceras LDDK ģenerāldirektores teiktais, ka bez iedzīvotāju koncentrēšanās uz to, vai uzņēmums neizskatās pēc pelēkajā zonā strādājoša, un iedzīvotāju vēršanās pret negodīgo uzņēmumu shēmām radikālu ēnu ekonomikas samazināšanu panākt ir sarežģīti.