Situācija ir tāda, ka ES neieskaitīs savu maksājumu daļu, kamēr Latvija nenovērsīs tos pārkāpumus, kurus viņi pēc savas izpratnes mums inkriminē. Līdzīgs gadījums bija pagājušogad, kad tika apturēts ES Kohēzijas fonda finansējums. Kad mēs novērsām visas likumdošanas un procesuālās problēmas, septembrī ES atjaunoja finansējumu, aizturētajos ES līdzmaksājumos bija uzkrājušies 140 miljoni latu, bet neviens projekts, nedz arī uzņēmēji necieta, jo praktiski valsts finansēja šos projektus no budžeta. Eiropas Savienība pēc tam šo naudu atdeva atpakaļ. Varbūt bija problēmas naudas plūsmā, bet uz budžetu tas nekādu iespaidu neatstāja. Tagad ir tāda pati situācija, bet šoreiz no nacionālo valstu puses tā izskatās nedaudz problemātiskāk, jo šī ES fondu maksājumu apturēšana vairāk izskatās pēc ES konsolidācijas pasākuma. Piemēram, 2010. gadā ES aizturēja 2,5 miljradus eiro 10 valstīm. Tas pats plaši notika arī pagājušajā gadā. Viņi paši ir kaut kādās finanšu problēmās un tāpēc mēģina rūpīgāk uzraudzīt nacionālās valstis un atrast ieganstus, lai uz kādu laiku apturētu ES fondu finansējumu.
Respektīvi, jūs uzskatāt, ka Latvijas pārkāpumi ES fondu pārvaldībā nav nemaz tik lieli un citkārt konstatētie trūkumi nebūtu par iemeslu ES fondu maksājumu apturēšanai?
Vispirms jāuzsver, ka tas ir process, tā nav problēma pati par sevi. Kā jau minēju, pagājušajā gadā mēs paši apturējām Kohēzijas fonda finansējumu. Šogad gandrīz pusei dalībvalstu ir apturēti šie finansējumi - tai pašai Igaunijai. Pareizāk sakot, igauņi, saņemot ES brīdinājumu, to paši apturēja. Latvija arī jau iepriekš bija saņēmusi signālus, ka varētu būt problēmas ar ES fondu maksājumu apturēšanu, bet mēs uzskatījām, ka Latvija pilda visas saistības un uzraudzības process ir atbilstošs. Pašreiz pārmetumi ir saistīti ar to, ka mēs par daudz uzticamies nozaru ministrijām, ka mēs neveidojam pamatīgu audita kompāniju Finanšu ministrijas paspārnē. Ja mēs ieklausītos tajos ieteikumos, ko EK mums tagad piedāvā, tad mums vajadzētu pieņemt darbā vairāku desmitu cilvēku brigādi ar augstu atalgojumu. Ko valsts patlaban nevar atļauties. Mēs negribam sarežģīt arī uzņēmējiem tāpat jau diezgan sarežģīto pieteikšanos ES fondiem. Lielākā daļa uzraudzības funkcijas ir novirzīta nozaru ministrijām, bet Finanšu ministrija koordinē šo procesu un pastāv arī audits, kuram savs ziņojums nav jāsaskaņo Finanšu ministrijā, bet uzreiz jāziņo Ministru kabinetam. Tāpēc Latvija uzskata, ka visi trūkumi, kas ir bijuši, jau ir novērsti, neizslēdzot, ka varētu būt kādas problēmas konkrētu projektu apguvē, bet tādas ir jebkurā kaimiņvalstī.
Tomēr publiskajā vidē izskan divi pretēji apgalvojumi - Finanšu ministrija tāpat kā jūs uzskata, ka EK lēmums ir pārmērīgs, bet EK pārstāvniecība Latvijā tomēr ziņo, ka ir konstatēti būtiski trūkumi ES fondu vadībā un uzraudzībā. Kur ir tas āķis?
Es nezinu, kur tur ir āķis vai kur tur ir problēmas. Es saku, ka tas vairāk izskatās pēc ES konsolidācijas pasākumiem - ES vienkārši vajag pašlaik pieturēt naudu, tāpēc tiek meklēti jebkādi iemesli. Atcerēsimies, ka rudenī EK taisījās sūdzēt tiesā tās dalībvalstis, kuras neatbalstītu Eiropas ierēdņu algu pieaugumu. No vienas puses viņi nejūt to, kas notiek dalībvalstīs, kur rit konsolidācijas process, un viņiem, lūk, ir obligāti jāpalielina finansējums saviem ierēdņiem, bet naudu nav kur ņemt, tāpēc tiek konsolidēti ES fondu līdzekļi. Tas ir interesanti, ka mēs un Eiropas Savienības struktūras veidojam vienu ekonomisko zonu, taču ES pat taisās sūdzēt tiesā dalībavalstis par nepiekrišanu šim 5% paaugstinājumam saviem ierēdņiem, bet ANO vienlaikus paziņo, ka samazinās atalgojumu saviem ierēdņiem par nozīmīgu summu. Tur laikam bija jautājums pat par 10%. Tātad sanāk, ka Apvienotās Nācijas ir tuvāk savām dalībvalstīm nekā Eiropas Komisija savām. Tas tā nedaudz dīvaini. Un es uz šo ES aizliegumu fondu sakarā skatos līdzīgi - tieši šajā EK rīcības kontekstā.
Jūs kā pilsonis taču balsojāt par iestāšanos Eiropas Savienībā? Vai nesarūgtina šāda EK attieksme pret dalībvalstīm?
Es arī tagad pilnībā uzskatu, ka ES ir vienīgā izvēle un vienīgā ģeopolitiskā iespēja. Un nekādā gadījumā tas nav mans sarūgtinājums. Mums vienkārši ir jāpārstāj domāt par to, ko viņi darīs vai kā mūs sodīs, bet ir jāsaprot, ka mēs esam tā pati Eiropa, un jādomā, kā mēs rīkosimies. Kā mēs rīkosimies, tā arī rīkosies Eiropa. Nav tā, ka no centra kaut ko regulē. Jautājums nav par perifērijām vai centriem. Tas tomēr ir jautājums par finanšu disciplīnas ievērošanu. Eirozonā ir spēcīgas perifērijas valstis, kā, piemēram, Somija, un ir mazāk spēcīgas centra valstis.
Šajā situācijā mēs tātad sakām, ka mums ir taisnība, bet Eiropas Komisija - ka viņiem. Kuram būs galavārds?
Analizēsim. Šis notikums nekādā gadījumā neietekmēs ne uzņēmēju saņemto naudu, ne budžetu. Tā ir naudas plūsmas problēma. Kādā brīdī šos projektus vajadzēs varbūt finansēt no Valsts kases. Bet domāju, ka tik tālu neaizies, ka vispār apturēs šos ES fondu maksājumus. Pirmais raunds būs sarunas - tā būs mēģināšana EK pārliecināt par Latvijas taisnību. Ja ne, tad būs nepieciešamas kaut kādas izmaiņas. Un šīs debates būs pozitīvs ieguldījums nākamajā finansēšanas posmā - mēs paši varēsim labāk saprast, kā optimālāk organizēt ES fondu administrēšanu.