Latvijā nedzimst tik bērnu, cik vajag nācijas atjaunošanai. Uz ārzemēm ir devušies vairāk nekā 200 tūkstošu mūsu tautiešu. Un agri vai vēlu Latvijas ekonomikas labad nekas cits neatliks kā atvērt imigrācijas vārtus viesstrādniekiem no dziļākas Austrumeiropas, ja, protams, kāds te vēl brauks. Ar šādu nākotnes scenāriju biedē Latvijas demogrāfi, un nekas jau daudz arī nav sabiezināts, aina ir gana drūma. Tiesa, gan tie paši demogrāfi, gan arī Latvijas politiķi ir aizmirsuši vēl par kādu ļaužu daļu, ar kuru vismaz patlaban nevar rēķināties Latvijas ekonomika. Un tā nav nekāda grupiņa vai grupa - tie ir aptuveni 60 tūkstoši ilgstošo bezdarbnieku, kas sēž uz pabalstu adatas un nemaz negrasās no tās nokāpt. Tās ir aptuveni divas Rēzeknes jeb trīs Latvijas viena gada jaunaudzes, ja rēķina, ka gadā vidēji mums piedzimst 20 tūkstoši bērnu.
Lūk, kāds spilgts citāts no Lietišķās Dienas: «Rēzeknes avīzē darba piedāvājuma sludinājums tika publicēts trīs mēnešus, un atsaucās tiks viens potenciālais darbinieks. Piedāvājām dzīvošanu kopmītnē, ēdināšanu un algu apmēram Ls 440.» To saka zivju pārstrādātāja GammaA šefs Ivars Pūciņš, un tāpēc uzņēmumā, lūk, tagad strādā 60 viesstrādnieku no Bulgārijas. Šādu piemēru - par totālu bezdarba rādītāju nesaderību ar uzņēmēju vajadzībām - netrūkst. Labi vēl, ka uzņēmēju nepadošanās ļauj sameklēt strādājošos kur citur, bet ir arī tādi, kuri tāpēc atmet biznesam Latvijā ar roku. Sak', cik ilgi pret vēju iesi?
Diena pirms kāda laika aprakstīja Vārkavas novada Bogdanovu ģimeni, kurā māte būt par bezdarbnieci pamanījusies jau 17 gadu jeb kopš laika, kad sabruka Banka Baltija un radio skanēja grupa 100. debija. Viņai ir attaisnojums, jāaudzina meitas bērni, taču turpat blakus uz mūrīša guļ viņas vīrs, arī rūdīts bezdarbnieks, un labi noaudzis dēls. Nav šaubu, ka pēc vairākiem gadiem turpat uz mūrīša gulēs visi pārējie bērni, jo par viņiem visiem gadā Latvijas bezdarbnieku sargeņģelis - garantētais minimālās iztikas pabalsts. Un, lai gan šie ļaudis, visticamāk, nemaz nenojauš, ka Valdim Dombrovskim ir plāns un visa Latvija tagad briest ekonomikas izrāvienam, viņi ļoti labi prot sarēķināt, ka pabalstu kopsumma ir līdzvērtīga potenciālajai darba samaksai, ja viņi izdomātu un ietu bišku pastrādāt. Ja vēl pieskaita babulienes pensiju, tad jau ir šiks. Un ej tu, Dombrovski, bekot!
Pabalsti izlaiž - par šādu zinātniski pamatotu atziņu pirms dažiem gadiem tika pasniegta Nobela prēmija ekonomikā. Šo sakarību nupat ir pamanījuši arī vienmēr ar pabalstiem laipnie sociāldemokrātiskie zviedri. Arī Latvijai - un visupirms jau labklājības ministrei Ilzei Viņķelei - beidzot ir laiks pamosties un paskatīties šiem mūrīša deldētājiem acīs.
Ko darīt? Skarbākie kapitālisma aizstāvji teiktu - atņemam pabalstus, un miers, lai tālāk cīnās paši -, taču te vietā ir bieži citētais Mazais Princis - «esi atbildīgs par to, ko esi pieradinājis». Līdz ar to vienā dienā šo ļaužu masu pie darba nedabūsi, bet daži soļi ir gana skaidri.
Pirmkārt, valstij ar steigu sava maksātā pabalstu daļa ir jānodod pašvaldībām. Novadu līmenī ir precīzāk redzams, kam pabalsti ir vajadzīgi. Turklāt šādām izmaiņām ir jāseko arī valsts naudai, nevis tikai jānodod funkcija, kā to pērn jau valdība gribēja darīt, bet pret ko iebilda starptautiskie aizdevēji. Otrkārt, jārada sistēma, ka pabalstus tiešām var atņemt. Pašreizējā kārtība, ka mazliet jāpastrādā pašvaldības labā un jāsakopj sava māja, nav efektīva. Uzņēmējiem, kuri sūdzas par darbinieku trūkumu, no tās nav nekādas jēgas, un motivācija ir jāsasaista ar reālo darba tirgu. Atteikums strādāt, jo, redz, alga ir tikai minimālā, pabalsta saņemšanas gadījumā nav pieņemams. Treškārt, ir jāmobilizē sociālie darbinieki un jālikvidē absurdā sistēma, ka valsts noteiktais obligātais to skaits pašvaldībā ir sasaistīts ar iedzīvotāju skaitu novadā, nevis bezdarba rādītājiem. Pašlaik pārspīlējot tas nozīmē, ka vienā Latvijas pusē kāds urbina degunu, bet citā kāds raujas par desmit. Sociālie darbinieki, kuru galvenais uzdevums ir pārliecināt šos cilvēkus tomēr mainīt savus ieradumus, ir vitāli svarīgi. Iespējams, ir jāpārskata arī viņu pilnvaras, jo nav pieļaujama situācija, ka kāds mūrīša deldētājs viņus var nelaist iekšā savā namā un nākamajā dienā saņemt savu pabalsta devu. Visbeidzot, nu jau arī jārada kāds papildu stimuls uzņēmējiem, lai šos cilvēkus ņemtu darbā, jo nekāda darbaspēka medusmaize no cilvēka, kurš ilgstoši radis dzīvi pavadīt horizontāli un pirkstus lietot televīzijas pults spaidīšanai, vismaz sākumā noteikti nesanāks.
Vissarežģītākais jautājums ir, ko darīt situācijā, kad dīkdieņi ēd un iztiek no bērnu pabalstiem, kā tas ir Bogdanovu ģimenes gadījumā. Naudu neatņemt un bērnus arī ne, bet, iespējams, bērni tad jāfinansē citādi, nevis ar vecāku starpniecību.
Ir ko domāt, bet, cerams, šie 60 tūkstoši tomēr kādā dienā būs plāna Ekonomikas izrāviens sastāvdaļa, nevis vienkārši tiks norakstīti un uzturēti, piemēram, uz pensionēšanās vecuma paaugstināšanas rēķina.