Tos iekavslīpos piemetinājumus Tukiša sentencēm pierakstīju es. Gribēju «uzskatāmi» nodemonstrēt, ka jelkuru domu un pat teikumu (bez domas) iespējams paplašināt līdz bezgalībai, pievienojot tai/tam aizvien jaunas un jaunas, un jaunas, nu, nezinu, «nozīmes» laikam.
Rūķītis maniaks
Apmēram šādā veidā darbojās arī mana - «vienkāršā skatītāja» - uztvere, kad kopā ar citiem atrados diezgan komfortablā aptumšotā telpā, kuras priekšējā sienā atradās balts ekrāns, un uz tā rādīja filmu. Latviešu filmu. Gata Šmita filmu ar neveiklu nosaukumu (jo tas it kā atsita atmiņā avīzes ziņas virsrakstu, bet patiesībā man neizteica itin neko) - Seržanta Lapiņa atgriešanās.
Kas tas vēl par seržantu un no kurienes tāds atgriežas, prātoju, bet tad ieraudzīju aktieri Andri Keišu, kurš manī (tāpat kā Reinis T.) izraisa neviltoti siltas jūtas - tāpēc, ka aktieris labs un vispār. Man šķiet, es neesmu vienīgais, kurā Keišs izraisa tādas patīkamas vibrācijas, kad tu it kā gaidi pārsteigumu, un tas droši būs patīkams.
Un, ziniet, notika kaut kas jocīgs. Ar mani kino (latviešu kino!) tā gadījies tikai divreiz - vienreiz, kad ieraudzīju, ar kādu suņa līdzjūtību un gudrību uz cilvēkiem skatās aktieris Uldis Pūcītis (tādā senā filmā kā Purva bridējs), un nu tagad - kad ieraudzīju seržantu Lapiņu, tas ir, Keišu tēlā, kā viņš pēta savus roku nagus. Traks, pavisam traks, nodomāju, un kļuva priecīgi ap sirdi. Aktiera Keiša izpausmes filmā bango vētraini - no apātiska truluma (dzīve kā nekad nebeidzamas depresijas vilnis) līdz histēriskai agresivitātei, kuras laikā tu šausminies ne jau par viņa neadekvātajām izpausmēm (epizods ar bļaušanu pa logu, aina, kā Daudziņš tiek iesprostots logrāmī un cik eleganti tizli Keišs tiek izlidināts no trešā stāva krūmos), bet ar līdzjūtīgu empātiju uztraucies, lai tikai ar Lapiņu nenotiek kas ļauns. Jo Lapiņš/Keišs gan biedē, gan šarmē. Točno rūķītis maniaks!
Pilnīgs ku-kū
Lieta tāda, ka Šmita filmā «sižets» (kas?) nemaz nav tik svarīgs. Patiesībā tas «sižets» tur, kā mēdz teikt, ir divarpus anekdošu par «vidējajiem latviešiem» vērts. Bet, tā kā es atšķirībā no krutā žurnāla Rīgas Laiks neprotu izstāstīt anekdotus par «vidējajiem latviešiem», arī ar Seržanta Lapiņa atgriešanos man točno būs grūti - nu, tur visi viens otru un cits citu čakarē, krāpj un māna (sākot ar seržantu Keišu, kurš ir nagu maniaks, bet labdabīgs un muld kaut ko par karu un draugu, kurš satika savu «lodi, ko nedzird», un beidzot ar Viļa Daudziņa tipa biezo komersantu, kurš tipa dzīvo Māra un Zaigas Gaiļa slavenajā vasaras mājā Kaltenē un atjēdzas, ka mīl savu sievu Lilly, t. i., Ināru, kura vispār nodarbojas ar velns zina ko - kaut kādu psihoterapeitisko ezoteriku -, vienlaikus pin sīku intrigu, draudot vīru (Daudziņu) pamest, tādēļ par diezgan lielu piķi noīrē kaut kādu būceni Āgenskalnā, ielaiž tur to nepieskaitāmo Lapiņu, a dzīvoklim ta ir pilnīgi crazy saimniece Guna Zariņa, stulba kā vista, tak dzīvelīga pēc vella, un viņu dikti mīl Gata Gāgas policists - tomātaudzētājs ar principiem (godīgs būšu!), bet tos principus ik dienu neļauj dzīvē īstenot viņa šefs lāga policijas priekšnieks Igors Ziemelis un žiperīgais Figaro-te-Figaro-tur jeb taksometra šoferis Kaspars Znotiņš, jo jādzīvo ir, un ar pliku godīgumu, paši zināt, Latvijā tālāk par ateju netiksi. Beidzas viss laimīgi - biezais Daudziņš dabū svečturi dibenā un biedējoši šarmanto Lilly atpakaļ, bet Keiša Lapiņš kļūst par Āģīša bomzi, kurš - kā daudzi no mums - pats ar sevi kā jau gudrāko cilvēku Latvijā skaļi sarunājas. Vārdsakot - pilnīgs ku-kū.
Ne lai būtu ļo-o-oti skaisti
Vārdsakot - komēdija. Ar pieklājīgiem (Zariņa, Znotiņš), ļoti labiem (Ziemelis) un trim ārkārtā pārsteidzošiem (Keišs, Gāga, Lilly) aktierdarbiem. Kā labā komēdijā pieklājas, smej, gulgo, ķiķini un irdz nevis par to, kas, bet kā viss notiekas, - tā, kā gadās foršās gruzīnu filmās pro žizņ, un tev nav kauns, pavisam otrādi - ir lepnums, ka latviešiem ir šāds kino, kurš turklāt Sūpuma Sona rokām/acīm nofilmēts nevis tā, «lai būtu ļo-o-oti skaisti» un lai operatora darbu uzreiz pie sienas kā bildi varētu kārt, bet elementāri, toties kompozicionāli blīvi, vienkārši, pat pieticīgi (ja to var teikt par reālismu), stilā perfekti un tīri (ā, vienīgi acīs krīt pūcītes kā gudra misticisma zīmes trīs vai četrkārša «pedalizācija» kadrā - gobelēnā, svečturī…). Atzīstami savērpta arī filmas kinematogrāfiskā dramaturģija ar epizodu play back (stāsts nav lineārs), kas notur filmas sižeta kriminālo intrigu un ļauj mums, skatītājiem, ne tikai palūkoties uz notiekošo no dažādiem skatpunktiem, bet radikāli mainīt savus priekšstatus par filmas varoņiem. Un galvenie «varoņi» filmā ir daudzdimensionāli, ar noslēpumiem un «tarakāniem galvā» (tiesa, ne visi - diemžēl funkcionāli plakanas, «izšķīdušas» sanākušas dažas epizodiskas, neobligātas lomas, bet ne aktieru - dramaturģiskās pieticības dēļ, piemēram, seksīgā sekretāre vai abi kolorītie poliču šefa un takša braucēja tēli, kuri sižetiski izčākst).
Budists Lapiņš
Taču «sāls» jeb tas, kas beigu galā pēc filmas baudīšanas liek skumīgi nopūsties - nuja, tā filma ir par mums un - kā dzīve - tā beidzas ar neko.
Filmas hermētiskā dzīve - līdzīgi «mūsu» ikdienai - sastāv no amizantiem un bezjēdzīgiem, muļķīgiem, traģikomiskiem un uzjautrinošiem sīkumiem, no eksistenciālas rosīšanās kādu nenoskārstu augstāku garīgu vajadzību vārdā, kuras filmā iemantojušas «astrālezoteriskā mākoņa - kristāla» tēlu, kas vienlaikus ir gan ļoti ironisks fantāzijas objekts (ko vērta ir neskaidras nodarbošanās sievietes - mediķes šarlatānes - pamācība garīgi traumētajam Lapiņam «un tad tu izlaid to tumšās enerģijas mākoni caur sevi un palaid gaisā»…), gan - ko tur slēpt - vienīgais glābiņš. Jo filmas rūpīgi maskētais noslēpums ir tāds, ka trakais seržants Lapiņš taču ir dalailama vidējā latvieša veidolā, kurš nācis pateikt, ka dzīvē viss ir tik vienkārši - ir «melnie cilvēki», un ir «gaišie spēki», un tad ir enerģijas kristāls, kurš sevī tikai jāatbrīvo. Budists Lapiņš aicina doties pie sevis un ielās.
Atgriežoties pie Tukiša jautājuma - tad kas - «priekšmets» (filma) vai «domas» par to - ir galvenāks? Noskatoties Šmita filmu, tā arī nesapratu, kas. Mazais, jocīgais priekšmets izstaro pozitīvu enerģiju, bet arī domāt par to silti. Šarlatānisms kaut kāds. Jā, ārprāts, ārprāts, ārprāts - latvietis budists Lapiņš pašpilnveides nolūkos taču dzer čuras!