Vilināja mainība
Vidusskolā Edmunds mērķtiecīgi gājis uz šo profesiju, cītīgi apguvis fiziku, algebru, ģeometriju, ķīmiju. No 16 gadu vecuma vasarās sācis strādāt, lai gan 90. gadu sākumā, kas sakrita ar Edmunda studiju laiku RTU, ceļu būve bija gandrīz apstājusies.
Līdzīgi kā vienā upē nevar iekāpt divreiz, tā nevienu ceļu nesanāk būvēt atkārtoti, vienmēr ir kas nebijis. Atšķiras daba objektos, jāapgūst jaunākās tehnoloģijas, pastāvīgi jāmācās. Tikko ceļš uzbūvēts, pirmajā mirklī liekas - tur vai tur varēja labāk, bet paiet gads un, pa ceļu braucot, pārņem lepnums, ka sanācis forši. Īpaši atceroties, kā bija pirms tam, teic Edmunds. Par saviem labākajiem ceļiem viņš uzskata Via Baltica - Pleskavas un Tallinas šoseju, mezglu un turpinājumu līdz Baltezeram un nobrauktuvei uz Ādažiem, tāpat posmu Iecava-Bauska-Ķekava. Gandarījums ir arī par pārbūvēto Juglas mezglu, Lubānas ielu no Saharova līdz Deglava ielai. Desmit gadu laikā gan nav mainīta šosejas virskārta, pāri gājuši komunikāciju ierīkotāji, tomēr līkumotās ielas vietā nu ir četru joslu maģistrāle.
Četri virzieni
Ceļu būvē ir četri galvenie virzieni: būvniecība, būvdarbu uzraudzība, projektēšana un administratīvais darbs ceļus pārvaldošajā institūcijā Latvijas valsts ceļi. Būvniecība ir smagākais, bet arī respektējamākais darbs, savukārt tiem, kuriem patīk apliecināt savu radošo izdomu, jāizvēlas projektēšana. Lai strādātu uzraudzībā, jābūt pieredzei būvniecībā, savukārt ceļu pārvaldīšanā svarīgi izprast procesu kopainu. A.C.B. topošajiem ceļu būves inženieriem vasarās ir iespēja pārliecināties, vai šis darbs tiešām domāts viņiem, - kārtīgi jāizdzīvojas ar lāpstu pa putekļiem. Kāds augstskolas beidzējs reiz pieprasījis dienesta auto, datoru, tālruni, jo ir inženieris, bet Edmunds skaidrojis, ka ieraksts diplomā vēl nenozīmē, ka tāds esi realitātē. Jāapgūst arī specialitātes sūrā puse.
Būvniecība prasa milzīgu enerģiju. Tādu intensitāti un darba ritmu var izturēt līdz 50 gadu vecumam, pēc tam daudzi kļūst par būvuzraugiem. Visus Edmunda vadītos projektus uzrauga algotas būvuzraudzības firmas. Latvijas valsts ceļu pasūtījumu darbiem ir strikti noteikumi, tā ka «noķīmiķot» neko nevar, tāpēc apšaubāmas ir runas par nepilnīga vai nekvalitatīva materiāla izmantošanu, Edmunds teic. No padomju laikiem dažiem gan palicis ieradums, ka nohalturēt var un vajag, tāpēc A.C.B. jaunos kolēģus cenšas radināt pie citādas attieksmes.
Edmunds no strādnieka kļuvis par projektu vadītāju. Viņš atzīst - tas ir komandas darbs, viens var bruģēt tikai pagalmus. Pašu profesijā līdz šim visvairāk saistījusi darbošanās objektā, darbu organizēšana, nekad nav paticis krāmēties ar papīriem. Tagad, pakāpjoties pa karjeras kāpnēm, ir jauni izaicinājumi, nākas sēdēt kabinetā, plānot, organizēt. Sarunas laikā bieži zvana tālrunis - Edmunds neklātienē piedalās plānošanā Ludzā. Pusi darbalaika arī jāpavada auto, lai nokļūtu objektos, saskaņotu dokumentus.
Skrējienā pa Latviju
Darbs «izsūtījumā» ir profesijas mīnuss, Edmunds stāsta. Ja jābūvē ceļa posms no Ludzas līdz Zilupei, inženieris ik svētdienas vakaru brauc turp un vēlu piektdienas vakarā atgriežas mājās. Ģimenei tas jāsaprot, jārēķinās ar biežajiem komandējumiem. Darbs ir arī fiziski smags. Daždien projektu vadītājam turp un atpakaļ jānobrauc ap 600 km. Ceļu būves darbi maiņās sākas agri, bet beidzas pusnaktī vai vēlāk. Meistari strādā ārā gan salā, gan karstumā, gan lietū. Viņi un strādnieki vakaros klāti ar biezu putekļu kārtu un vasarā iegūst proletariāta iedegumu - seja un rokas brūnas, pārējais ķermenis balts. Savukārt inženieris atbild gan par tehnikas nodrošinājumu, gan materiālu piegādi, jārisina arī būvniecības procesā radušās problēmas, soli pa solim jāplāno visas darbības, jāparedz izmaiņas. Patlaban Edmunds vada projektu Kokneses-Maskavas ceļa posma izbūvē. Apjomi esot fantastiski, jāizmanto divi miljoni kubikmetru materiāla. Pats tā iegūstot jaunu pieredzi loģistikā. «Zināšanas nevar apgūt tikai teorētiski, visu laiku jādomā, ņemot vērā jau iegūto pieredzi. Ceļu būvē stāvus bagāts nekļūsi, jābūt klāt dvēselei, nevar strādāt virspusēji,» stāsta Edmunds.
Ceļi jālabo kā zobi
Bet kāpēc tik daudz Latvijas ceļu brūk? Edmunds skaidro, ka mūsu valstī nav ceļu attīstības un stratēģijas programmas vismaz 30 gadiem. «Ceļi ir kā zobi - ja tos ilgi netīra un nelabo, tie ir sliktā stāvoklī. Viss slēpjas finansējumā. Piemēram, Nīderlandē ceļu būvei gadā atvēl ap miljardu eiro un apmēram tikpat - to uzturēšanai,» teic Edmunds. Viņu sāpina priekšstats, ka vaina ir būvnieku sliktajā darba kvalitātē. Tas, ka aizber bedres, lai mašīnas nenolauztu riteņus, ir tikai steidzami glābšanas darbi, ceļu uzturētāji to labi apzinās. Ceļiniekiem bieži esot šķērmi ap dūšu, jo daudzi sevi uzskata par ceļu būvē zinošiem un neskopojas ar kritiku. Gandarījums, protams, ja kāds labi paveikto novērtē, bet tas gadās retāk. Pašam prieks, ja objekts vizuāli piesaista. Piemēram, pusgadu ilgusi cīņa, līdz izdevies pārprojektēt žogu ap Baltezera baznīcu, lai tas būtu pievilcīgs - projektos paredzēti arī šādi risinājumi. Edmunds atzīstas - ja nebūtu kļuvis par ceļu būvnieku, iespējams, būtu mākslinieks, lai arī pēc dabas esot diezgan pragmatisks.