Vakar tika publiskoti Cvmarket.lv veiktā pētījuma dati, saskaņā ar kuriem Latvijā vismaz 25% strādājošo daļu darba algas saņem neoficiāli. Igaunijā šis rādītājs ir 20% līmenī, bet Lietuvā nelegālus ienākumus saņem vismaz 29% nodarbināto. Ja tas tā, neapšaubāmi ir pamats satraukumam, lai arī neesam sliktākie reģionā vismaz pēc šī rādītāja.
Pats fakts, ka tik daudzi iemanās apiet nodokļu likumdošanu, pirmām kārtām atstāj negatīvu ietekmi gan uz uzņēmējdarbības vidi, gan darba tirgu. Nodokļu nemaksātājiem pārsvarā gadījumu ir zemāka preču un pakalpojumu pašizmaksa, tas padara tos konkurētspējīgākus par godprātīgajiem, kuri savukārt, protams, ir ieinteresēti, lai visiem biznesā būtu vienādi «spēles noteikumi».
Neoficiāli ieņēmumi ilgtermiņā ir neizdevīgi arī darba ņēmējiem, lai arī, kā redzam no pētījuma, daudzi tiem piekrīt. Visdrīzāk - īstermiņa vajadzību dzīti un tāpēc, ka citas ienākumu gūšanas iespējas viņiem nav (un pie tā diez vai vainojami konkrētie indivīdi, kā to brīžiem mēģina pasniegt). Parasti kā aplokšņu algu vājā vieta tiek minēts sociālo garantiju trūkums, taču būtiski arī tas, ka paši šie neoficiālie ieņēmumi nekādā veidā nav garantēti. Kādu laiku var būt, tad vairs ne, bet sūdzēties īsti nevienam nevar - visai grūti pierādīt, ka kaut kad iepriekš saņēmi naudu aploksnē, kas turklāt arī ir sodāma rīcība, ko cilvēkiem bail atklāt. Bet vēršanās pret slikto darba devēju nozīmē risku palikt vispār bez darba.
Uzņēmējus satrauc, ka ieņēmumu trūkums valsts budžetā provocē nemitīgas spekulācijas par nepieciešamo nodokļu celšanu. Varas pārstāvji gan mums stāsta, ka nekas tāds nav plānots, tomēr, zinot, ka politiķiem darbi no vārdiem mēdz atšķirties, lielas ticības nodokļu stabilitātē nav. Skaidrs, ka tas apgrūtina biznesa plānošanu, attur no investīcijām un atstāj rūgtuma sajūtu par to, ka trūkstošo valsts budžeta ieņēmumu problēma atkal var tikt risināta, nevis uzlabojot VID darba efektivitāti, bet gan uzliekot vēl lielāku slogu godprātīgajiem nodokļu maksātājiem.
To ņemot vērā, gribētos, lai Finanšu ministrijas darbs būtu vairāk orientēts uz sistēmas sakārtošanu, mazinot gan iespēju (pieejama «neiegrāmatota» skaidrā nauda), gan motivāciju blēdīties (jo lielāki nodokļi, jo lielāks ietaupījums, tos nemaksājot), nevis prasību kontrolējošajām iestādēm dzīties pakaļ katrai atsevišķai «skudriņai», kas varbūt dod sīku ieguvumu, ar ko palielīties, taču atstāj iespaidu par lielu un neracionālu administratīvo resursu lietojumu.
Un vēl. Ja par vienu no legālās uzņēmējdarbības veicināšanas veiksmes stāstiem ir atzīta mikrouzņēmuma nodokļa ieviešana, varbūt tomēr to nevajadzētu sabojāt ar nodokļa celšanu, kas pavisam konkrēti paredzēta no nākamā gada un ar laiku motivēs daļu uzņēmumu atkal aiziet pelēkajā zonā?