Man pieder viss
Zinta izcepusi zemeņu torti, galdā kūp kafija, un Pauls mūsu sarunas noskaņai uzliek videodisku. Skan dziesma Es visur aicināts un izraidīts, ko Pauls dzied kopā ar savu ilggadējo partneri - Daugavpils teātra aktrisi Karīnu Lučiņinu. Tikšanās laikā Pauls aizrautīgi stāsta par iekārtošanos Rudzīšos, par sievas aizraušanos ar aerobiku un aktivitātēm Daudzeses Saieta nama dāmu deju pulciņā, par savu patiku gatavot gaļas ēdienus un rosīties saimniecības darbos. Rudzīši tagad ir Paula un Zintas pils, «un te apkārt dzīvo strādīga daudztautību cilvēku sabiedrība».
Vai nebija grūti pamest jau apdzīvotās Mežgravas? Zinta izstāsta situāciju: «Divi cilvēki gados, tālu no centra, līdz veikalam deviņi kilometri. Mūsu vecumā tā vairs nevar dzīvot. Pusgadu īrējām dzīvokli Jaunjelgavā, tad pārnācām uz šejieni.» Pauls smej: «Kad man prasa, kur tagad dzīvojam, saku - nopirku māju Pārdaugavā, jo šī vieta saucas Daudzevas Pārdaugava. Toreiz Rudzīši bija īsts «musorņiks», saimnieki māju bija ieķīlājuši lombardā un nodzēruši.»
Pauls un Zinta ir apmierināti ar savu dzīvesvietu. Aktieris spriež: «Visu mūžu dziedāju - «es esmu bagāts, man pieder viss», un tagad man pieder Rudzīši - māja, dārzs -, piecu minūšu gājiena attālumā kolosāla dakterīte un feldšere, un labas attiecības ar visiem.» Taču līdz Rīgai tālu! Pauls smej: «Cik tālu? Kad brauc no Juglas līdz centram, arī šķiet tālu! Maskavā, kur bieži filmējos, līdz kinostudijai vispār bija jābrauc divas stundas.»
Abu senioru rocība nav liela. Zinta nenoturas, pajoko: «Visiem saku, ka Pauls apprecēja vecu un bagātu sievu, jo esmu astoņas dienas vecāka par Paulu un mana pensija ir par 50 eiro lielāka.» Paulu viņa pirms divdesmit pieciem gadiem ieskatīja caur kardināla Vulzija tērpa garo piedurkni LTV iestudējumā Tūkstoš dienas Annas Boleinas dzīvē (1993). «Precoties ar mīļoto, pat nojaust nevarēju, ka, pienākot pensijas vecumam, Paula Butkēviča radošo mūžu ierēdņi vienkārši norakstīs kā nebijušu, jo ne Latvijā, ne Krievijā, spēlējot lomas, individuāli darba līgumi netika slēgti. Tāpēc tagad Pauls saņem pensiju tikai par XX gadsimta 60. gadu sākumā VEF par automātisko telefonu sakaru regulētāju nostrādāto īso laika sprīdi,» stāsta Zinta. Pauls neslēpj - sirdī palicis rūgtums par netaisnību.
Holivudā nepalika
Nu jau sāpe iesēdusies dziļāk dvēselē, tomēr laiku pa laikam tā liek par sevi manīt. Kaut filmējies daudzās Rīgas kinostudijas filmās, Pauls Butkēvičs radošā mūža lielāko daļu pavadījis, strādājot dažādu pasaules valstu kinostudijās. Pārlidojumi bija ierasts dzīves ritms - Dušanbe, Maskava, Kēnigsberga, Berlīne, Holivuda, Roma, Parīze, Krakova, Londona, Čita, Urengoja, Hatanga, Tiksi.
Holivudā aktieris piedalījās seriālā Aļaskas stāsts, viņš saka: «Par nopelnīto honorāru toreiz būtu kļuvis stāvus bagāts. Ja tu būtu lūgusi atvest Porsche, es to varētu, bet vienmēr, kad atgriezos, man Maskava atņēma visu nopelnīto. Tik vien palika kā gandarījums par filmēšanos, par tikšanās reizēm ar slaveniem un mazāk pazīstamiem, bet izciliem režisoriem un dažādu tautību aktieriem.» Popularitāte jau bija iekarota. Vai nav bijusi vēlēšanās palikt ārzemēs, kā to izdarīja daudzi mākslinieki padomju laikā? «Ha, man jau arī tagad gribas būt Holivudā, it īpaši slapjajā rudenī un aukstajā ziemā, tad nomāc depresija.»
Filmas dzēsa, aizliedza un jau sen vairs nerāda Latvijas televīzijā, tikai laiku pa laikam kādu parāda Krievijas televīzijas kanāli, bet Paulam saglabājušies ieraksti diskos: «Pagājušajā gadā Jaunjelgavas bibliotēkā manas filmas katru nedēļu rādīja skatītāju pārpildītās zālēs.» Tas ir mazs gandarījums pēc daudziem gadiem, kad radošo spēku briedumā toreizējā Padomju Savienībā un pasaulē Pauls bija atpazīts, godāts un galvenais - ļoti pieprasīts aktieris. 1990. gadā viņam piešķirts Krievijas Federācijas Nopelniem bagātā mākslinieka goda nosaukums, bet Latvijā viņš bijis kā neatzīts pravietis tēvzemē.
Pauls joprojām meklē atbildes uz jautājumiem, kas laikam tā arī paliks neatbildēti, kaut uzdoti jau pirms daudziem gadiem viņa vispopulārākajā dziesmā - «Kam tad bija jābūt pēc tam?».
Silda viens otru
Viss pārgājis un norimis. Pauls aizsmēķē, un uz manu klusējošo skatienu atbild: «Jā, pēc trim infarktiem, diviem insultiem un trim operācijām smēķēt tā kā nepiedien, un tā ir arī naudas šķiešana, bet es pīpēju no 4. klases. Vecāki, protams, to pat nenojauta. Pīpējām Primu, Belomorkanal. Pēc tik ilgas smēķēšanas ar to atmešanu ir grūti. Citi varējuši, es ne. Deviņus mēnešus pat biju atteicies no smēķiem, bet kļuvu šausmīgi nervozs. Kāds gudrs dakteris teica, ka šajos gados atmest pīpēšanu dažam ir tāpat kā nomirt.»
Paulam ir sava ārstniecības terapija - darbs. Dienas rit starp zāles pļaušanu, mājas labiekārtošanu un radošo darbu. Top dziesmas: «Tajos vārdos pasaku visu, kas manī iekšā.» Zinta laimīga - vīrs protot visu: ir aktieris, režisors, dziesmu autors, joprojām mazās auditorijās koncertē visā Latvijā. Vēl Zinta lepojas, ka vīram rokas aug no īstās vietas.
Kādi Rudzīši bija pirms sešiem gadiem, kad Zinta ar Paulu te ienāca, un kādi ir tagad - tas Paula roku darbs. Viņa atceras - reiz vīram bija sagriezta un sadakterēta kāja, bet «viņš kā pildīta vista ar to sašūto kāju saskaldīja veselu vezumu malkas - vecos klučus, kas no Ķekavas pa lēto bija atvesti». Kad malka sagādāta, tad var mierīgi gaidīt ziemu.
Aktieris runā saimnieka valodu: «Māja mums maza, liela tikai tad, kad tā jātīra. Ziemā te nedrebināmies, jo, pirmkārt, viens otru sildām. Otrkārt, ieliku istabā paštaisītu Jotul tipa krāsniņu, kas abas telpas piesilda piecās minūtēs, bet mazajā istabā mūrītis vienmēr silts no virtuves plīts. Tur Zintas mīļākā vieta.»
Lidosta aicina
Rudzīšu pagalmā bieži iestūrē draugi un paziņas. Tāpat tas bija arī Mežgravās, kad draugi brauca uz pirtiņu. Pauls priecājas: «Mums ir kādi desmit draugi mūsu vecumā, pārējiem - ap trīsdesmit līdz piecdesmit gadu. Tu saki - tālu dzīvoju, bet te no Rīgas tikai nedaudz vairāk kā stundas brauciens. Vienmēr kāds iebrauc papļāpāt, kafiju padzert. Tur tā jaunības recepte.» Jubileju aktieris gan negribējis svinēt, bet Daudzevā lepojas ar savu slaveno cilvēku Paulu Butkēviču. Tad lai visiem tiek prieks.
Projām braucot vaicāju - kā Paulam tomēr pietrūkst? Aktieris padomā un klusi saka: «Lidostas atmosfēras. Tas ir, kad tu aizlido, lai atkal atgrieztos. Aizlidot, lai atgrieztos. Mēs ar Zintu dažkārt aizbraucam uz lidostu, iejūkam tajās smaržās, cilvēkos…»