Ukrainu varētu salīdzināt ar slimnieku, kam nepieciešams morāls atbalsts, precīza slimības diagnoze un stingrs ārsts. Šoreiz ar saviem prezidenta mediķa padomiem un ieteikumiem būs iespēja dalīties Valdim Zatleram, pie kura trešdien Rīgā pēdējā brīdī līdz vienas dienas programmai aprautā vizītē ierodas Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs. Vizītei it kā jāapliecina gan centieni padarīt intensīvākas divpusējās abu valstu attiecības, gan arī Kijevas deklarētais proeiropeiskais kurss. Par pēdējo gan varētu nopietni diskutēt, jo drīzāk daudz skaidrāka kļuvusi februārī prezidenta vēlēšanās uzvarējušā V. Janukoviča promaskaviskā virzība. Savukārt eiropeiskā retorika paliek tikai vārdi, kas netiek apstiprināti ar reālu piepildījumu, sākot ar ES apspriesto reformu ieviešanu. Nevarētu teikt, ka tās netiek veiktas nemaz, taču pagalam lēni gan. Un, par spīti daudzajiem nepadarītajiem mājas darbiem, ukraiņu augstākie ierēdņi ar aizkaitinājumu runā par to, ka jautājumā par bezvīzu braukšanu uz Eiropu nav nekāda progresa.
Bet patiesība ir citāda. Janukovičs deklarē ļoti daudzpusīgu ārpolitiku, kas aptver interesi par visiem jaunajiem pasaules ekonomikas smagsvariem - Ķīnu, Indiju, Brazīliju, arī Japānu un Dienvidkoreju - un izvēlas tāda politiskā modeļa būvēšanu, kādu sev par paraugu noskatījis Krievijā. Ne velti tieši ar Dmitriju Medvedevu Ukrainas valsts galva šogad ir ticies veselas desmit reizes. Bet vai tā ir labākā skolotāja? Nesenā krievu nacionālistu uzstāšanās Maskavā un citviet gan pierādījusi Krievijas suverēnās demokrātijas nespēju (iespējams - nevēlēšanos) tikt ar radikālismu galā. Vai šādu «kārtību» vēlas ukraiņu vairākums? Savukārt demokrātisko brīvību pakāpeniskā ierobežošana, kas acīmredzami ir pa prātam valdošajai Reģionu partijai un tās līderim V. Janukovičam, patiesi atgādina lielā ziemeļu kaimiņa teritorijā pastāvošo kārtību.
Der norādīt, ka uzaicinājumu piedalīties NATO Lisabonas samitā V. Janukovičs nepārprotami ignorēja. Nav iespējams noticēt pašreizējā Ukrainas režīma skaistajām deklarācijām par demokrātiskajiem orientieriem, jo Reģionu partijas iedibinātā kārtība aizvien vairāk atgādina Ukrainas PSR laikus. Varbūt nedaudz pārspīlēti, taču nav šaubu, ka valdošajam Doņeckas klanam ir savi priekšstati par vēlamo lietu kārtību valstī. Ir arī pamats bažām par brīvu un godīgu vēlēšanu norisi nākotnē. To nosaka valdošā režīma attieksme pret valsti - Ukrainas valstiskumu šie cilvēki neuzskata par vērtību. Ukraina viņiem nozīmē ar kauju iegūtu teritoriju, kas jānotur, cik ilgi vien iespējams. Tā kā godīgās vēlēšanās viņi uzvarēt nevarēs, bet uz savām spēka struktūrām arī nav iespējams pilnībā paļauties, tad galvenos resursus tie saskata Kremļa spēkā.