Imants Kalniņš salst savā mājā, jo nama īpašnieks nav laikus «atgāzojis trubas» (dzīvoklī patiešām nežēlīgi auksts). Ja nopietni - šobrīd Imants Kalniņš raksta mūziku… un, protams, seko visam līdzi, kas notiek.
Tas ir mans jautājums jums - kā jūtaties ārpus politikas? Jūs 20 gadu bijāt politikā, un parasti runā, ka tā ir atkarība, no kuras nevar tikt ārā. Vai jūtaties ārā no politikas šobrīd?
Ziniet, es nejūtos ārā. Es nezinu, vai tā ir atkarība, bet vismaz attiecībā uz sevi es domāju - es vienmēr esmu bijis politikā. Es vispār neticu, ka ir cilvēki, kas nemaz nekad nav bijuši iekšā politikā… kopš dzimšanas.
Nujā, bet viena lieta ir tāda virtuves politika, otra - darbošanās parlamentā.
Es domāju, ka šinī brīdī, ja mēs gribam runāt pēc būtības, runa ir par pasaules politiku. Jo gan to virtuves, gan parlamenta politiku patlaban nosaka pasaules politika.
Nu tad pasakiet man - jūs esat ezoteriski domājošs cilvēks -, kas notiek pasaules politikā šobrīd?
Pasaules politikā notiek krīze. Būtībā ar šiem vārdiem ir pateikts viss. Tā ir krīze no augšas līdz apakšai. Ieskaitot ideoloģijas.
Kas ir šīs krīzes sakne?
Paskatoties vēsturē, kā valstīm ir klājies, lielām plaukstošām valstīm un civilizācijām, mēs redzam - iestājas brīdis, kad cilvēkiem kļūst grūti dzīvot. Dažādu apsvērumu dēļ viņiem sāk klāties grūti, un, tikko iestājas šī fāze, neizbēgami visas kvalitātes mainās. Cilvēki nespēj dzīvot pa vecam. Šobrīd, manuprāt, šāda situācija pasaulē ir.
Un Latvija visā tajā pasaules okeānā - nav jau vientuļa sala. Nu kaut vai mūsu pēdējie konkrētie politiskie procesi, koalīcijas tapšana.
Tās visas ir detaļas. Es nevaru runāt par šīm lietām, nepaskaidrojot, kā es redzu šo pasaules krīzi. Būtībā situācija ir tāda, ka mums ir demokrātija, tā mēs saucam savu sistēmu. Konkretizējot tas ir tā - cilvēki šādā sistēmā ir brīvi runāt visu un darīt gandrīz visu, bet tajā pašā laikā, ko viņi tomēr nedrīkst darīt, - nedrīkst nemaksāt procentus par saviem kredītiem, un ne tikai cilvēki nedrīkst nemaksāt procentus, bet arī valstis nedrīkst nemaksāt procentus. Tātad formāli mēs esam brīvi, bet ekonomiski esam paverdzināti.
Bet kā šīs bankas ir piespiedušas mūs nokļūt šajā, kā jūs sakāt, «verdzībā». Augļotāji vienmēr ir bijuši - jau kopš viduslaikiem.
Acīmredzot šajā augļošanas principā, metodē ir kas tāds, kas paredz beigu beigās bezcerīgu nokļūšanu augļotāju slazdā.
Tā ir ilūziju pārdošana par to, ka var dzīvot lepnāk, nekā varētu atļauties?
Tieši tā, un tāpēc cilvēks agrāk vai vēlāk nokļūst verdzībā. Tāpēc jau arī ir sistēmas, kas aizliedz augļošanu, uzskatot, ka procentu prasīšana par palīdzību jeb aizdevumu ir sveša īpašuma piesavināšanās.
Kuras sistēmas?
Nu, islāms to aizliedz.
Jūs domājat, ka islāma pasaulei patlaban ir priekšrocības šajā ziņā?
Jā, un, kamēr šis princips tiks uzturēts, šīm sistēmām būs priekšrocības.
Labi, taču Latvijā mēs esam tur, kur mēs esam. Tagad mēs veidojam valdību, acīmredzot tādu, kas centīgi maksās procentus. Varbūt tikai tāda valdība Latvijā šobrīd ir iespējama?
Runājot par Latviju un visu, kas notiek, - tās ir sekas tam, kur mēs atrodamies. Runāsim, piemēram, vispirms par Eiropas Savienību. Mēs esam ES, ja es šodien skatos atpakaļ, mēs nevarējām tur neiestāties. Kaut gan, ja mēs - un ne tikai mēs - būtu pietiekami gudri, tālredzīgi, iespējams, mēs tik viegli nebūtu stājušies šajās internacionālajās organizācijās. Bet šobrīd mēs tur esam. Taču arī ES nav ārā no šīs augļošanas sistēmas, tā ir šīs sistēmas daļa. Latvija, iestājoties šajā organizācijā, arī ir nokļuvusi šajā pasaules oligarhu finanšu verdzībā. Un viss, kas notiek, - parlamenta vēlēšanas, valdības veidošana - ir cieši saistīts ar šīm lietām. Kuras no partijām ir šīs finanšu verdzības adepti - to var viegli saskatīt. Tās ir partijas, kas atbalsta, ka mēs, nerēķinoties ar savu suverenitāti, ejam tālāk par šo finanšu verdzības ceļu. Pirmām kārtām tā ir Vienotība. Kuras ir tās partijas, kas dumpojas, negrib šo scenāriju? Mēģina to suverenitāti saglabāt un uzturēt. Tie ir tie jautājumi.
Bet kuras ir tās dumpnieciskās partijas, kas vismaz, jūsuprāt, mēģina?
Man ir ļoti grūti ieraudzīt tādas partijas. Būtībā visas partijas, kas bijušas valdībā, ir realizējušas šo finanšu verdzības politiku. Trakākais, ka mēs vispār nedebatējam par šīm lietām. Jo tie ir stratēģiski jautājumi valstij - iet mums kopā ar visiem to ceļu, kas neved uz augšu, vai nepiedalīties tajā.
Kādu jūs redzat alternatīvu?
Alternatīvu es redzu tādu… Pirmkārt, es konstatēju, ka mēs esam zaudējuši lielu daļu savas suverenitātes, zaudējuši iespēju savā valstī noteikt savu politiku. Un Eiropas Savienība ir tikai viena daļa, kur mēs esam atdevuši savu suverenitāti. Otra daļa ir Vašingtona.
Bet parastais arguments ir šāds - ja ne Vašingtona vai Brisele, tad būtu Maskava.
Tas vispār ir ārkārtīgi interesanti, manuprāt, latviešiem vienmēr ir bijis tāds uz muižu skriešanas komplekss. Ja kas, tā skrien uz muižu, jo pats neko nevar izdarīt. Vienam tā muiža ir Maskavā, otram Vašingtonā, trešajam - Briselē, un skrien tie latvieši. Tas arī ir tas, kā mēs to savu suverenitāti esam pazaudējuši.
Latvieši ir arī dedzinājuši muižas.
Tas viss ir muļķību sekas… Starp citu, runājot par saskaņu. Piemēram tas, ko ir teicis Jānis Urbanovičs, - dažas idejas liek domāt, ka vismaz Jānis Urbanovičs ir daudz piesardzīgāks par tām atdošanās idejām, runājot gan par ekonomikas jautājumiem, gan par eiro ieviešanu.
Bet vai tādai nebūtu jābūt arī VL-TB/LNNK? Kā nacionālistiskai partijai.
Kas tur ir par vainu? Ja par lietām nerunā tādā mērogā, kā pašlaik cenšamies runāt mēs, necenšas redzēt lietu kopsakarību visā pasaulē un nedomā par to, vienīgais, ar ko nacionālas partijas, šinī gadījumā vislatvieši, var operēt, ir nacionālās identitātes jautājumi, citu kāršu šādas partijas rokās nav. Tas pats par sevi nav nekas slikts, bet šāda politika nespēj ietekmēt tos procesus, par kuriem es runāju iepriekš, piemēram, valsts suverenitātes jautājumi globālajā kontekstā, ekonomiskie un sistēmu jautājumi. Tāpat arī partijas, kas uzstājas par krievu nacionālajiem jautājumiem, - Lindermans, Osipovs.
Jūs taču piekritīsiet, ka šī krīze ir arī garīga problēma, kas jūs pamudināja pieķerties Korāna tulkojumam. Vai uzskatāt, ka latviešiem tagad būtu jālasa Korāns?
Latviešiem ir jālasa ne tikai Korāns. Buda, Krišna, Ozīriss un Izīda, un Jēzus, un Mozus - šos vārdus mēs zinām, bet pravieti Muhamedu un islāmu mēs nezinām.
Mēs zinām par islāma fundamentālismu un terorismu.
Tie visi arī ir muļķības augļi. Uz muļķības bāzes apsviedīgie veikli tiek pie sava guvuma. Negudru sabiedrību var vest, kur grib, to viegli apmuļķot.
Kas ķersies pie mūsu sabiedrības izglītošanas? Radošā inteliģence?
Pirmkārt, ar šiem jautājumiem būtu jānodarbojas tiem, kurus cilvēki izvēlas par saviem priekšstāvjiem. Atgriežoties pie politikas - piemērs būtu jārāda jaunievēlētajiem parlamentāriešiem. Otrkārt, Ministru kabineta locekļiem, treškārt, valsts ierēdņiem.
Bet intelektuālā elite?
Es nedomāju, ka Latvijā ir pietiekami liela intelektuālā tradīcija. Tā sāka veidoties pirmajā atmodā, pēc tam abi pasaules kari, represijas, protams, iztraucēja šīs tradīcijas attīstību. Jauns pieplūdums parādījās pagājušā gadsimta 70.-80. gados.
Tā bija tāda kā pagrīdes intelektuālā kustība?
Jā, bet tā bija kvalitatīva. Šobrīd vispār nav.
Tātad pagrīde ir tas, kas veicina intelektuālisma kvalitāti?
Es domāju, ka ir... Taču šobrīd ir cita situācija. Šodien cilvēces lielākā daļa ir aizņemta ar eksistences jautājumiem. Tos jautājumus, par kuriem mēs te cenšamies runāt, savā kontrolē ir pārņēmuši īstie oligarhi. Cilvēki tiek izklaidēti «līdz nāvei». Tā finanšu verdzības sistēma nomāc jebkurus intelektuālisma asnus.
Ko mēs personiski varam darīt…
Nu, ko varu es, ko varat jūs… Neko mēs nevaram. Mēs varam domāt par šīm lietām, saprast… un, ja mēs sapratīsim, tad, piemēram, ejot uz vēlēšanām, mūsu izvēle būs cita, apzināta, apskaidrota. Man nevarēs te iestāstīt kaut ko nedz ar klipiem, nedz ar lapiņām. Es apstrādei nepakļaušos. Tas, kas rada pesimismu, - ka ļaudis nespēj izdarīt kvalitatīvu izvēli. Tas, ka šajās vēlēšanās cilvēki masveidā varēja nobalsot par pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem - tā jau ir zināma apziņas patoloģija. Mums sabiedrībai kopā ir nespēja pieņemt kvalitatīvus lēmumus.
Lai pareizi izvēlētos, jābūt, no kā izvēlēties. Ja nav piedāvājuma?
Piedāvājums ir liels. Ir radikāļi, ir nacionālistiskas politiskās partijas, ir centriskas, liberālas, kādu tikai nav. Lūdzu, izvēlieties, un cilvēki arī izvēlas… bet rezultāts ir fantastiski nejauks.
Vai jūs pats jūtaties kā brīvs cilvēks?
Principā es jūtos kā brīvs cilvēks. Taču mani kā Latvijas pilsoni nomāc šī nekvalitāte. Kāda man brīvība…
Sēdēt mājās un rakstīt savu mūziku.
Es kā cilvēks, es kā būtne nevaru noslēpties savā mūzikā kā tādā ziloņkaula tornī. Var jau uzgriezt muguru visam, un daudzi arī uzgriež - visi tie, kas emigrē. Aizbrauc jau tie spējīgākie un gudrākie.
Kas ir tas galvenais, pareizais, kas Latvijā būtu jādara?
Es saredzu trīs lietas, ja es runātu par savu programmu. Pirmais jautājums ir Latvijas suverenitātes jautājums. Tās atgūšanas jautājums. Iespēju pašai noteikt savu ekonomisko un visas pārējās politikas. Otrs jautājums, kas ir jāatrisina, ko nedrīkst atlikt ilgāk, ir Latvijas sabiedrības konsolidācijas jautājums. Jāsāk nopietns dialogs starp latvisko iedzīvotāju daļu un nelatvisko iedzīvotāju daļu. Es brīnos, ka līdz šim brīdim neviens politiķis nav uzņēmies drosmi sākt šo dialogu, tas mani satriec. Trešā lieta - tā ir spēcīga zemniecība, kas vienīgā var būt par pamatu mūsu ekonomiskajai suverenitātei un arī ilglaicīgam demogrāfisko problēmu risinājumam. Viss pārējais ir detaļas.
Kāds tad būtu pareizākais politisko spēku salikums valsts vadībā?
Ja es vēlētos realizēt šo programmu ar tām partijām, kas patlaban Latvijā ir, un ar tiem vēlēšanu rezultātiem, kādi tie pašreiz ir, mana koalīcija būtu - Nacionālā apvienība, Saskaņa un ZZS kā zināms centrs. Šī būtu mana koalīcija. Saskaņai un nacionāļiem būtu jāapsēžas, jāizrunā vienreiz smagās lietas un jāspēj vienoties par kopēju darbu valdībā. Šajā koalīcijā es redzu iespēju dialogam par nacionālo jautājumu un iespēju dialogam pārskatīt visas tās fantastiskās saistības, ko Latvija ir neapdomīgi uzņēmusies attiecībā uz iesaistīšanos dažādās starptautiskās organizācijās.
Labi, ka nonācām vismaz pie kāda konkrēta modeļa, citādi intervijas sākums likās pavisam bezcerīgu noskaņu pilns.
Īstenībā šobrīd ir nācijas dzīves vai nāves jautājums, nevis jautājums, kādas drēbes mēs vilsim rīt. Vienotība kopumā man nav pieņemama savas sulainiskās izpildības politikas dēļ. Zatlers - tas pats.
Labi, nedaudz vēl par cēlākām matērijām. Jūs tagad rakstāt nopietno mūziku?
Es rakstu septīto simfoniju un paralēli strādāju pie nākamajām Imanta dienām.
Jūs nekad neapmeklējat televīzijā Zelta dziesmas konkursu, kaut arī tur skan jūsu dziesmas. Kādi aizspriedumi pret vieglo mūziku?
Lai tās dziesmas tur skan. Tās ir palaistas pasaulē, lai dzīvo, man nav tām jāskraida līdzi kā tādam nūģīgam vecākam, kas savus bērnus negrib palaist vaļā.
Es vēl vienu lietu gribu pateikt, nezinu, vai tas šajā brīdī varētu būt aktuāls vai ne, taču tas ir tajā pašā vīzijā par Latvijas suverenitāti. Es domāju, ka vēl ļoti rūpīgi jāskatās, kad mēs runājam par tā saukto ģeopolitiku. Es, piemēram, Rietumos redzu daudz lielākas nāves briesmas mūsu valstij nekā Austrumos. Taču, redzi, tā izvēle ir izdarīta, un atgriezt atpakaļ to nav iespējams, līdz ar to tā situācija ir vēl traģiskāka. Es domāju - Amerika, tas vispār tur, tālu, viņpus okeānam… Amerikas nacionālās intereses, protams, šie finanšu oligarhi, viņi grib visu pasauli paverdzināt. Un mēs, Latvija, sūtām savus karavīrus, lai viņi tur stāv un krīt par svešām nacionālām interesēm. Fantastisks idiotisms.
Latvijai būtu jāmaina ģeopolitiskā orientācija?
Es domāju, tā būtu jāmaina.
Ļoti pārgalvīgs apgalvojums.
Protams, vislabākā būtu neitralitāte, bez šaubām. Diemžēl cilvēces vēsture rāda, kas notiek ar mazām neitrālām valstīm. Tomēr iespējas ir, un daudz kas ir jārevidē. Jānāk vērtību pārvērtēšanas laikam. Nopietnas pārvērtēšanas.