Tas, ka bezdarba līmenis jaunu cilvēku vidū ir augstāks nekā vidēji valstī, nav tikai Latvijas fenomens (līdzīgi ir, piemēram, Spānijā un Itālijā, par arābu valstīm nemaz nerunājot). Mūsu situāciju pasliktina tas, ka šim jaunietim bezdarbniekam ir mazāk pieejams ģimenes atbalsts - kaut tāpēc, ka daudzās ģimenēs Latvijā dažādu iemeslu dēļ (kredītsaistības, reālās pirktspējas kritums u. c.) vecākiem pašiem neklājas viegli, savukārt vecvecāku - pensionāru - ienākumi ir nesalīdzināmi ar sirmgalvju iztikšanu vecajā Eiropā. Attiecīgi jaunie cilvēki tiek motivēti doties meklēt darbu ārpus Latvijas. Un tas ir slikti: viņiem vairākumā gadījumu dzimtenē nav «enkuru» (bērni, nekustamie īpašumi utt.), tādēļ viņi ārzemēs iesakņojas vieglāk.
Ko darīt? Pašreizējās ekonomiskās nestabilitātes apstākļos, kad vidējā paaudze pati raizējas par savu darbvietu un algu, grūti sagaidīt solidaritāti un izpratni no darba tirgus. Citiem vārdiem sakot, pat apzinoties jauno noturēšanas valstī nozīmi, viņus uztver kā konkurentus. Liekas, jaunajiem darbu vieglāk atrast uzņēmumos, kurus izveidojuši viņu vecuma grupai piederīgie (to var redzēt dažādās kafejnīcās, ar aktīvo atpūtu saistītos uzņēmumos utt.). Cits jautājums, cik pretimnākoša jauno uzņēmējdarbībai ir valsts, bankas. Šķiet, ne visai, jo mūsu sarūgtinātajā sabiedrībā darbojas atspēlēšanās princips: mēs mokāmies, pamokieties arī jūs, izstrebiet tādu pašu mēslu bedri, kā mēs, tad runāsim. Aplama nostāja.