Izpratne atšķiras
Piebraucot pie Abavas rumbas norādes ceļa malā, kur atrodas arī kases kiosks, apmeklētājiem ir iespēja novietot automašīnu asfaltētā stāvvietā, kas saglabājusies kopš padomju laikiem, vai arī braukt dziļāk teritorijā, jo stāvvietas ir vairākas. «Kad mēs sākām, te nebija nekā, tikai asfalts, arī līnijas mēs savilkām,» stāsta A. Šturms. Zeme pie Abavas rumbas pieder A. Šturma tēvam un diviem citiem īpašniekiem - vienam A. Šturma uzņēmums maksā 150 latu mēnesī, otram, kuram pieder rumbai vistuvāk esošā saliņa, maksāts netiek, bet, kā saka pats A. Šturms, būtu solīdi samaksāt vismaz Ls 50 mēnesī. Uz saliņu ved tiltiņš, kas šogad nomainīts. Ieejas maksa teritorijā ir viens lats, taču tiek piemērotas dažādas atlaides gan bērniem un pensionāriem, gan grupām, bet piknika rīkotājiem ir iespēja nopirkt arī malku. Tomēr daudzi atbraucēji joprojām brīnās, kāpēc ir jāmaksā, un daži arī atsakās to darīt. Maksas ieviešana pirms četriem gadiem ietekmējusi arī vietējo iedzīvotāju attieksmi, stāsta Talsu novada Sabiles pilsētas un Abavas pagasta pārvaldes vadītājs Vilnis Dragunas: «Vietējie iedzīvotāji turp vairs nedodas, interese ir noplakusi, cilvēki var atrast citas vietas, kur atpūsties.» Tomēr par apmeklētāju plūsmu, īpaši siltās vasaras dienās, sūdzēties nevar. Tā kā maksu iekasē tikai sezonas laikā, ienākumus A. Šturms lēš ap Ls 6000 gadā, bet apmeklētāju skaits varētu būt ap 20-25 tūkstošiem gadā. No pašvaldības viņš vēlētos saņemt ap Ls 400 mēnesī, līdzekļus izlietotu, lai algotu darbinieku, kurš sakoptu vairāk nekā desmit hektāru lielo teritoriju, pļautu zāli ar trimeri, ziemā zāģētu krūmus, pavasaros izvāktu upes sanestos zarus, lasītu samestās pudeles utt., bet apmeklētājiem prasītu mazāku ieejas maksu. Ja pašvaldība dotu vairāk naudas, varētu atcelt iebraukšanas maksu pavisam. Taču tieši teritorijas lielums ir viens no nesaskaņu cēloņiem ar pašvaldību. Talsu novada domes izpilddirektors Normunds Tropiņš Dienai norādīja: «Nav runas, ka varētu maksāt par visas teritorijas apsaimniekošanu. Ir jāorganizē bizness, jādomā, ar ko piesaistīt apmeklētājus un ar to pelnīt. Runāt var par kādu joslu ap ceļu.» Taču pagaidām pašvaldība nav piekritusi SIA Abavas rumba piedāvātajiem finansējuma variantiem, uzskatot, ka līdzekļu izlietojums nav pietiekami pamatots. Uzņēmēji ir izņēmuši atļauju veikaliņa atvēršanai, lai tirgotu suvenīrus un pārtikas preces, taču tas pagaidām nedarbojas. Teritorijā ir trīs nojumes ar ugunskura vietām, par kurām naudu prasot tikai tad, ja tās iepriekš rezervē, piemēram, Jāņu svinēšanai. N. Tropiņš uzskata, ka uzņēmējiem aktīvāk jādomā, kādus vēl pakalpojumus piedāvāt, lai palielinātu ienākumus. Tomēr par uzņēmēju un pašvaldības strīdu viņš saka: «Viena pagale nedeg,» un norāda, ka risinājums būtu jāatrod. Uzņēmēja rīcība, vietējā laikrakstā Talsu Vēstis paziņojot, ka deputātiem ieeja Abavas rumbas teritorijā liegta, gan šādu risinājumu nesekmē, norāda izpilddirektors.
No viena pie otra
Meklējot iespējas saņemt finansējumu, SIA Abavas rumba jau pirms diviem gadiem ir vērsusies Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā. Tika saņemta valsts sekretāres Laimdotas Straujumas atbilde, ka likums paredz, ka aizsargājamo teritoriju uzturēšanu finansē valsts, taču zemes īpašniekiem ir pienākums nodrošināt aizsargājamo teritoriju aizsardzības un izmantošanas noteikumu ievērošanu un veikt kopšanas pasākumus. Ministrija iesaka vērsties Dabas aizsardzības pārvaldē (DAP), «lai vienotos par nepieciešamā finansējuma avotiem». 2010. gadā uzņēmējiem savu atzinumu sniedzis Tiesībsarga birojs, norādot, ka pašvaldībai ir tiesības piedalīties dabas objektu apsaimniekošanā, bet neviens likums nenosaka pienākumu šādu apsaimniekošanu veikt, toties likums tiešā tekstā noteic, ka finansējums jāveic no valsts budžeta. Arī Tiesībsarga birojs iesaka vērsties DAP, bet tā norāda, ka DAP nav pienākuma veikt aizsargājamo teritoriju apsaimniekošanu vai apsaimniekošanas finansēšanu un tai nav tiesību piešķirt finansējumu privātpersonām un uzņēmējiem. DAP arī izsakās, ka tai «būtu saprotams pašvaldības atbalsts vietējiem uzņēmējiem, kuri ar savu darbību nodrošina arī pašvaldības ekonomisko stabilitāti un attīstību».
Taču gan DAP atbildē, gan pašvaldības pārstāvju skaidrojumā tiešā tekstā izskan galvenais iemesls, kāpēc līdzekļi tiek atteikti, - nevēlēšanās pieļaut precedentu. «Šāda precedenta gadījumā valstij būtu jānodrošina finansējums vairākiem simtiem tūkstošu zemes īpašnieku un lietotāju, kuru zemes īpašumi atrodas aizsargājamās teritorijās,» pauž DAP. «Ir jau mums dažādas vietas - Māras kambari un citas. Īsti lāgā nebūtu, ja visi īpašnieki stātos rindā pēc naudas,» prāto N. Tropiņš. Arī V. Dragunas izteica bažas, ka arī citi uzņēmēji varētu prasīt naudu sava biznesa atbalstīšanai. Tikmēr dažs labs tūrisma kartēs iezīmēts dabas objekts jau tagad ieaudzis zālē, jo īpašniekiem nav motivācijas teritoriju kopt, norāda A. Šturms. No pašvaldības pārstāvju teiktā var secināt, ka viņi īsti netic draudiem noslēgt pieeju Abavas rumbai, bet, ja tā notikšot, risinājumu nākšoties meklēt.