Esmu topošā žurnāla Playboy mākslinieciskais vadītājs. Nolēmām, ka nepopularizēsim sievietes ar briesmīgajām amerikāņu krūtīm. Taču konkursam pieteicās meitenes, no kurām jau pusei bija ieliktas šādas krūtis! Viņām jau samasējuši galvas jauniešu un sieviešu žurnāli.
Manai mammai ir 88 gadi, un viņa nekad neiziet uz ielas, neuzkrāsojusi lūpas. Bet sieviete reproduktīvā vecumā, kas grib izdevīgi apprecēties, zina, ka rezultātu visdrīzāk sasniegs, ja būs bagāta un skaista. Bagātība viņai jau ir, bet skaistumu nopērk par naudu - vaigi, lūpas, krūtis, nagi, slavenu zīmolu drēbes un - tava vērtība ir dubultojusies. Cilvēks pusmūžā, kāds esmu arī es, tomēr atšķirs, kura sieviete ir dabīgi skaista, bet kura - uztaisīta.
Atceros, taisījām žurnāla Pastaiga pirmo numuru. Uz vāka bija paredzēta māksliniece Frančeska Kirke - skaista sieviete! Tad atnāca stiliste. Viņa grib, lai visi līdzinātos viņas ideālam, tāpēc nolēma pārzīmēt Frančeskas muti, acis, uzacis… Bet kas tad paliek no cilvēka?
Es jau piecpadsmit gadus veidoju sieviešu žurnālu grafisko dizainu. Tēlaini runājot, esmu pārgriezts uz pusēm - kā privātpersona es skatos uz vecu cilvēku fotogrāfijām, kur sejas izskatās kā sažuvuši āboli, un priecājos, cik tas ir skaisti. Bet kā amatpersona sieviešu žurnālā es saku - lūdzu, nedodiet man tos sažuvušos ābolus, jo ar tiem mēs nevarēsim žurnālu pārdot.