Aprīļa beigās 40. dzimšanas dienu atzīmējušajam Vaņinam pēc sezonas beigsies līgums ar Šveices spēcīgākās līgas klubu Zurich. Sākotnējais kontrakta termiņš bija 30. jūnijs, bet, tā kā iejaucās koronavīruss un sezona pagarināta, saistības ar klubu noslēgsies pēc tās – augusta sākumā. Ko pēc tam? Tas šobrīd ir miljons dolāru vērts jautājums. Pats Vaņins atrodas izšķirošas izvēles priekšā – turpināt futbolista karjeru vai mesties trenera arodā.
Dīkstāvē jauns hobijs neparādījās?
Divus mēnešus sēžot mājās, sāku mācīties Latvijas Futbola federācijas treneru C kategorijai. Forši, man patīk! Uzzinu daudz interesantu lietu. Paralēli mācos arī par vārtsargu treneri. Mācības notiks līdz augustam, un diploms būs kabatā.
Apvienot ar treniņiem un spēlēšanu nebūs grūti?
Pagaidām apvienoju. Arī sesijām bija laiks. Tagad, atsākoties sezonai, būs grūtāk. Varbūt nāksies izlaist atsevišķas sesijas, bet federācija tik un tā sūtīs mājasdarbus un video, ko var apskatīties arī vēlāk.
Tad jau šis pandēmijas laiks vismaz kaut kādā mērā nācis par labu, jo vari mācīties...
Tieši tā. Kā aktīvam futbolistam laika mācīties nebija, lai gan sen jau gribēju to darīt. Pēdējos pāris mēnešos tas parādījās un sapratu – ir jāizglītojas.
Kā Šveicē uztvēra koronavīrusa uzplaiksnījumu? Panikas nebija?
Drusciņ bija. Sākumā veikalos daži plaukti bija tukši, bet palēnām visi nomierinājās. Publiskās vietās arī vajadzēja ievērot savstarpējo distanci, lielveikalos nedrīkstēja būt vairāk par 70 cilvēkiem. Tagad gan viss normalizējies.
Šveice ir tavas pirmās vai otrās mājas?
Protams, Latvija man ir pirmajā vietā. Tā ir mana dzimtene. Šveici uzskatu par savām otrajām mājām, jo šeit skolojas mani bērni un šeit dzīvoju jau vairāk nekā desmit gadu. Pie dzīves esmu pielāgojies itin labi.
Vairāki sportisti pandēmijas laiku izmantoja, lai vismaz uz laiku atgrieztos Latvijā. Tu nebiji starp viņiem?
Nebija vērts, jo Latvijā karantīnā būtu jāpavada divas nedēļas. Klubs arī nezināja, kā attīstīsies situācija, tāpēc ieteica labāk palikt Šveicē. Iedeva programmas, ko pildīt mājās, un pārējo laiku veltīju ģimenei. Tā bija vieglāk.
Treniņprogrammas ar laiku gan jau kļuva apnicīgas.
Protams. Darīt katru dienu vienu un to pašu... Daudz ko pat nebija iespējams paveikt, jo svaru zāles bija ciet, mājās varēja izpildīt tikai atsevišķus vingrinājumus. Ārpus mājas – izskriet krosiņu.
Pirms pandēmijas vienkārši treniņi ar komandu noteikti nešķita nekas īpašs, bet, atsākot trenēties kopā pēc pāris mēnešu pauzes, noteikti radīja svētku sajūtu.
Jā, protams! Visi bijām noilgojušies viens pēc otra, kopējiem treniņiem, bumbas, nodarbībām futbola laukumā.
Kā pats skaties uz šo situāciju – ir pienācis laiks atsākt futbolu?
Grūti bez futbola. Tam ir laiks atsākties, kaut vai bez līdzjutējiem. Tas nāks tikai par labu.
Kāds šobrīd ir tavs statuss Cīrihes komandā? Tu tur paliec līdz augusta sākumam, bet ko pēc tam?
Pagaidām no kluba nav nekādu konkrētu piedāvājumu, arī par iespējamu palikšanu viņu sistēmā. Esmu gaidīšanas režīmā. Ir šādi tādi varianti, kur spēlēt, bet nekā konkrēta gan nav.
No Šveices?
No Šveices, un arī ārvalstīm.
Un no Latvijas?
Īsti nav. Tikai baumu līmenī.
Var jau runāt, ka Andris Vaņins domā par futbolista karjeras beigām, bet, spriežot pēc sociālajiem tīkliem, vēl joprojām ļoti aktīvi sevi uzturi formā.
Pēdējos divos gados pie spēlēšanas neesmu ticis pārāk daudz, tāpēc sanācis nedaudz noilgoties pēc futbola. Gribu turpināt savu sportista karjeru. Tomēr tāda ir dzīve – ja nav nekādu piedāvājumu, jādara kas cits.
Piedāvājumu nav vispār vai arī nav tev interesantu piedāvājumu?
Nav interesantu piedāvājumu tieši kā vārtsargu trenerim. Ja man būs piedāvājumi turpināt futbolista karjeru, protams, tos izskatīšu.
Visu interviju lasiet žurnāla Sporta Avīze jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!