Pekinas olimpiskās spēles, kas Haraldam bija ceturtās un pēdējās karjerā, noslēdzās 20. februārī, bet dažas dienas vēlāk Krievijas armija agresīvi iebruka Ukrainā. Silovs neslēpj, ka pēc atgriešanās no Ķīnas nemaz nav sanācis mierīgi apdomāt nākamos dzīves soļus, jo viņa prātu pārņēmis karš, neticot, ka šāds cilvēku slaktiņš XXI gadsimtā vispār vēl iespējams.
"Arī man pašam ir kara bailes. Vai tik tā nav kolektīvā atmiņa. Mums karš bijis paaudžu paaudzēs. Nevarētu sevi iedomāties kamuflāžas tērpā ar ieroci rokās un domu, ka kuru katru brīdi kaut kas var sprāgt vai kāds mani var nošaut. Protams, esot Krievijas kaimiņiem, nedrošības sajūta bijusi vienmēr. Izeja uz Baltijas jūru krieviem allaž interesējusi. Līdz šim vēl nebiju aizdomājies par Suvalku koridoru, taču izrādās, ka ieņemt Baltijas valstis stratēģiski ir diezgan viegli. Mēs paši varam izdomāt visādas konspirācijas, bet šādos brīžos kritiskā domāšana ir ļoti, ļoti svarīga." Ikdienā Silovs lasa uzticamus avotus par notikumiem Ukrainā, kā arī klausās žurnālistes Kristīnes Garklāvas sarunas ar dažādiem speciālistiem. "Pat atceros barikāžu laikus. Kaut biju vēl mazs bērns, atminos, kā tēvs brauca uz barikādēm, bet mamma, skatīdamās TV, raudāja. Uz Salu tilta varēja redzēt bruņumašīnas. Jau kopš bērnības man bijuši murgi par karu, arī tagad, ietekmējoties no redzētā, tie ir. Baisi. Tā ir cita realitāte."
Silovs spriež, ka cilvēki Krievijā nemaz īsti nezina, ko nozīmē absolūta demokrātija un brīvība. Kā labo piemēru viņš nosauc Skandināvijas valstis, kur intelektuāla sabiedrība uzticas savai valstij, kamēr pie mums pēdējos gados vairākos jautājumos valdījusi sašķeltība. "Izglītota tauta paaugstina sabiedrības kopējo intelektu. No personīgās pieredzes un sarunām ar citvalstu kolēģiem zinu, ka skandināviem šmaukšanās nav pašsaprotama. Pie mums kā postpadomju valstī, manuprāt, cilvēkiem vēl ir tieksme fīrēties, kaut ko sarunāt."
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze aprīļa numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!