Apritējis gads, kopš izmēģināji spēkus pasaules spēcīgākajā līgā NBA. Kā šobrīd atskaties uz tā laika notikumiem un divpadsmit spēlēm basketbola Mekā?
Bija ļoti forša pieredze. Radās iespēja aizbraukt, un zināju, ka man savā vecumā tā jāizmanto. Pat nedomāju, vai kaut ko zaudēšu finansiāli, atsakoties no līguma Milānā.
Vai nebija šaubu par to, ka iederies tajā līmenī?
Nē, pilnīgi nekādu. Redzot, kā viņi spēlē un kāds basītis tur tiek piekopts, bija skaidrs, ka ar savu stiprāko pusi, metienu, es noteikti tur iederos. Uzskatu, ka sevi pietiekami labi parādīju, vienīgi sanāca mazliet par maz spēļu, lai dotu vairāk iemeslu aizkavēties NBA vēl ilgāk. Būtu par kādām desmit piecpadsmit spēlēm vairāk, būtu vairāk iespēju sevi pierādīt, arī pierastu pie tā basketbola. Jāatzīst, ka vairākas spēles pagāja, līdz adaptējos stilam, jo tas tomēr ir cits basītis, ja salīdzina ar Eiropā spēlēto.
Tavs brālis Dāvis Bertāns, kurš jau nostiprinājies NBA, man reiz teica, ka tev pietrūkstot trīs četru centimetru, lai būtu stabils šīs līgas spēlētājs!
(Gardi smejas.) Viņam ar saviem 210 centimetriem jau viegli tā runāt, bet sava taisnība droši vien tur ir. Arī viens centimetrs var daudz izšķirt, lai gan nedomāju, ka man karjerā būtu bijuši gadījumi, kad kāda komanda pāris centimetru dēļ izšķīrusies par kādu citu spēlētāju.
Uz NBA mērķtiecīgi tiecies jau gadus desmit, sākot no talantu nometnēm un beidzot ar dalību vasaras līgās!
Interese visu laiku bijusi abpusēja. Cik zinu, visu manas profesionālās karjeras laiku no NBA klubiem izskanējusi kaut kāda interese, kaut attālināta. Visu laiku bijušas komandas, kas par mani ieminas. Dažreiz satieku kādu skautu vai komandas pārstāvi, kurš apjautājas par manām gaitām un vēlmēm spēlēt tur. Domāju, ka NBA skautu aprindās nebiju nekāds svešinieks un noteikti nebija tā, ka šis piedāvājums man pēkšņi nokrita no zila gaisa.
Vai bija iespējas nokļūt tur jau karjeras sākumā, kad divas vasaras piedalījies arī Trevīzo nometnēs?
Tās nometnes patiesībā ir diezgan liela gaļas mašīna. Iedomājies, ka trīs dienas sporta zālē divos laukumos ar nelielu pusdienu pārtraukumu darbojas ap sešdesmit vai pat vairāk spēlētāju. Sevi pierādīt tā, lai aizbrauktu taisni uz NBA, tur ir praktiski neiespējami. Tā tas vienkārši nenotiek. Tur vairāk ir iespēja sevi vēl lieku reizi parādīt. Visi uzaicinātie NBA klubu pārstāvji jau tāpat tos talantus zina. Tā ir iespēja jaunajiem spēlētājiem mazliet vairāk saprast, kas NBA tāds īsti ir, novērtēt prasības un lietas, pie kurām jāpiestrādā.
Tiešāka saskare ar NBA tev sanāca pāris sezonu vēlāk, kad pirms pirmās sezonas Bilbao komandā pārbaudes spēlē sacentāties ar Filadelfijas 76ers!
Tas īstenībā bija brīdis, kad patiešām sapratu, ka līmeņa atšķirība nav nemaz tik kosmiska. Kaut arī Filadelfija tobrīd bija krietna lejasgala komanda, tas tomēr bija NBA basketbols pēc viņu noteikumiem un viņu laukuma izmēriem. Man pašam izdevās ļoti laba spēle, lai gan nenospēlēju to līdz galam – sastiepu kājas aizmugurējo muskuli. Kaut kādās sešpadsmit minūtēs iemetu divdesmit punktu vai tuvu tam (Dairis 16:32 minūtēs guva 19 punktu un bija rezultatīvākais komandā), tāpēc biju ļoti dusmīgs. Biju pārliecināts, ka, nospēlējot vēl desmit minūtes, varēju iemest vēl un vēl, jo tā bija no spēlēm, kad tiešām viss gāja no rokas.
Varbūt Filadelfijas pārstāvji tevi uzreiz paņemtu līdzi uz Ameriku!?
Nē, nē. Es tikai tikko biju no Latvijas pārcēlies uz Spāniju, bet tā spēle bija ļoti vērtīga arī turpmākajiem gadiem Eiropā, jo iedeva pārliecību un palīdzēja attīstīt karjeru.
Kā vērtē nākamajās vasarās gūto pieredzi NBA vasaras līgās?
Vispirms biju Bostonas Celtics komandā, bet nospēlēju tikai kādas trīs spēles līdz efektīgajam nobeigumam, kad ietriecos groza konstrukcijā un mani uz nestuvēm aizveda uz slimnīcu. Izskatījās trakāk, nekā patiesībā bija, bet, zinot amerikāņus, viņi bija ļoti piesardzīgi. Trauma tomēr bija gūta kakla rajonā. Pēc gada nokļūšana vasaras līgā Sanantonio sanāca ļoti negaidīta, jo biju devies uz turieni apciemot brāli, kurš izgāja rehabilitāciju pēc ceļgala krustenisko saišu plīsuma. Kopā braucām uz zāli un darbojāmies. Viņiem tobrīd bija divu dienu minitreniņnometne brīvajiem aģentiem. Es gan tāds nebiju, taču, tā kā atrados uz vietas, mani aicināja pievienoties. Pārsvarā tur sadalīja komandās un spēlēja, bet man izdevās diezgan labas spēles. Turpat apkārt staigāja arī (leģendārais Sanantonio Spurs treneris Gregs) Popovičs. Viņš pasauca pie sevis un vaicāja, vai nevēlos uzspēlēt pie viņiem vasaras līgā. Sanāca neplānoti, jo man taču tovasar arī bija paredzētas kāzas, tāpēc taisījos laikus atgriezties Latvijā. Beigās tomēr izrēķināju, ka varu paspēt. Galu galā, ja pats Popovičs uzaicina, būtu diezgan stulbi atteikt. Tā nu beigās apmēram mēnesi tur notrenējos un nospēlēju vasaras līgā.
Visu interviju lasiet žurnāla Sporta Avīze jūnija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!