Latvijas futbola izlase ar uzvaru pār Andoru un zaudējumu Anglijai sākusi Pasaules kausa kvalifikācijas ciklu. Jūnija pirmajā pusē gaidāma nākamā spēle pret Albāniju, kādi secinājumi ir izdarīti?
Ja skatāmies no spiediena viedokļa, mums Andoras spēle bija svarīgāka, jo to noteikti vajadzēja uzvarēt, kamēr pret Angliju uzdevums bija parādīt savu labāko sniegumu, un domāju, ka pilnu tribīņu priekšā tas izlasei arī izdevās. Protams, vienmēr gribas uzvarēt, bet, paņemot nost emocijas, apskatoties, kas mums stājās pretī, rezultāts, visticamāk, bija likumsakarīgs. Gatavojamies nākamajām spēlēm, kas abas notiks Skonto stadionā – 7. jūnijā pārbaudes cīņa ar Azerbaidžānu un 10. jūnijā atlases mačs pret Albāniju. Sagaidām divas uzvaras un arī pilnas tribīnes.
Paši futbolisti saka, ka, viņuprāt, izlase galvenā trenera Paolo Nikolato vadībā dodas pareizajā virzienā, kaut lielu uzvaru pagaidām vēl nav bijis. Kā izskatās federācijai?
Mums izskatās līdzīgi, jo ar jauno treneri ir nedaudz pamainīta spēles filozofija, turklāt ne tikai nacionālajai izlasei, bet arī jaunatnes izlasēm, lai to spēlētāji būtu gatavi arī nacionālās komandas prasībām un spēles stilam. Jebkurām pārmaiņām ir nepieciešams laiks. Šobrīd pagājis tikai viens gads, viens atlases turnīrs, tāpēc vēl par agru izdarīt secinājumus. To, vai virziens ir pareizs un nesīs uzvaras, rādīs laiks.
Kāds ir tas futbols, ko grib spēlēt visu vecumu Latvijas izlases?
Vēlamies, lai mūsu futbolisti nebaidās spēlēt ar bumbu. Bieži vien arī jauniešu vecumos ļoti liels akcents tiek likts uz rezultātu – priekšā ir viens divi spēcīgi uzbrucēji, tāpēc mēģinām spēlēt uz viņiem ar garām piespēlēm, ceram, ka viņi iesitīs vārtus un pēc tam noturēsim rezultātu. Tomēr vēlamies, lai spēlētāji nebaidās vairāk saspēlēties, kontrolēt bumbu, veidot spēli, arī kļūdīties. Uzskatu, ka ar pareizu taktisko zīmējumu un spēlētāju izvēli to var panākt, neskatoties uz viņu individuālajām prasmēm.
Sports ir nežēlīgs. Vienā brīdī teju visi labākie izlases spēlētāji bija atlabuši no traumām, bet tad īsā sprīdī atkal vairāki satraumējās.
Diemžēl tā ir, turklāt mūsu izlasē uzreiz var labi just pat viena vai divu vadošo futbolistu iztrūkumu. Mums nav ļoti gara spēlētāju saraksta, bet tāds ir sports un traumas ir sporta sastāvdaļa.
Kā Nikolato tika atrasts?
Mums bija vairāki reāli kandidāti. Braucām uz Poliju, tikāmies ar poli Mareku Papšunu, kurš lieliski strādāja pie Čenstohovas Rakow stūres, starp kandidātiem bija arī iepriekšējais Zviedrijas izlases treneris Janne Andešons. Laikā, kad meklē treneri, apkārt ir daudz aģentu, kuri sūta savus piedāvājumus. No pagarinātā saraksta atlasījām četrus kandidātus (arī lietuvieti Valdu Dambrausku – aut.), ar kuriem jau tikāmies un runājām konkrēti. Starp viņiem Nikolato izrādījās atbilstošākais tieši Latvijai, jo viens no mūsu nosacījumiem bija, ka trenerim obligāti jādzīvo šeit uz vietas, mums neder, ja viņš ierodas tikai uz izlašu logiem. Ne visi treneri bija tam gatavi. Atrodoties Latvijā, treneris var sekot līdzi arī pārējo Latvijas izlašu spēlēm, visu laiku komunicēt ar to treneriem, apmainoties ar informāciju, redzēt šejienes vidi.
Posmos starp spēlēm treneris Nikolato paveic ļoti lielu un svarīgu darbu. Viņš tiekas ar klubu treneriem, sporta direktoriem, runā par mūsu filozofiju, spēles stilu, skaidro to pārējiem klubiem, akadēmijām.
Visu sarunu lasiet arī žurnāla Sporta Avīze jūnija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!