Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -3 °C
Skaidrs
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Ar pasaules labākajiem

Paša muļķības dēļ nepilnu 20 gadu vecumā gūstot dzīvi izmainošu traumu, Kārlim Podniekam rokas nenolaidās, un viņš dzīvo ar domu – ja pats iekūlies, pats arī tiec ārā no problēmām. Šobrīd Kārlis spēlē pasaules spēcīgākajā ratiņbasketbola klubā, kura rindās divu sezonu laikā zaudējumus nav piedzīvojis, un aicina ikvienu atrast kaut ko tādu, kas dzīvē aizrauj.

Festivālā nenokļuva

Nelaime notika 2009. gadā, kad bērnības draugu kompānija no Zemgales devās uz festivālu Baltic Beach Party Liepājā. Jaunieši iekārtojās ceturtā stāva dzīvoklī un gatavojās drīz iet uz pludmali, tomēr visas izklaides tika pārtrauktas, kad Kārlis, kurš sēdēja uz palodzes, pēkšņi izkrita pa logu, piezemējoties uz desmit metru zemāk esošas automašīnas. "Un dzīve mainījās. Kad pirmoreiz pamodos, jutu, ka kaut kas nav labi. Savukārt, kad lēnām jau nācu vairāk pie samaņas, sapratu, ka vairs nebūs kā agrāk," atceras vīrietis, kurš slimnīcā pavadīja trīs nedēļas, bet pēc tam uzreiz devās uz Vaivaru rehabilitācijas centru, divu mēnešu laikā iemācoties dzīvot pa jaunam. Kad izej no Vaivariem, jau jābūt patstāvīgam. "Pirms tam mana dzīve bija diezgan strauja – mācījos Rīgas pārtikas ražotāju vidusskolā par viesnīcu servisa speciālistu, strādāju restorānā un paralēli nodarbojos ar sportu."

Kārlis skolā spēlējis pilnīgi visu pieejamo sporta veidu komandās, bet sirdī vienmēr īpaša vieta bijusi tieši basketbolam. Guļot rehabilitācijas centrā, jaunietis pamanījis, ka Cēsīs gaidāms Eiropas čempionāts ratiņbasketbolā C divīzijā. "Pirmā doma, protams, bija, ka pamēģināšu uzspēlēt ratiņbasketbolu, kamēr sākšu staigāt, un tad atkal spēlēšu normālo. Tomēr tā neizdevās." Kārlis uzreiz fizioterapeitei pajautājis ratiņbasketbola pārstāvju kontaktus un pēc iziešanas no Vaivariem aizbraucis uz Latvijas izlases treniņnometni. Valstsvienības daktere gan entuziastam norādījusi, ka trīs mēneši pēc traumas gūšanas ir pārāk neilgs laiks, aicinot viņu ierasties aptuveni pēc pusgada. "Man iekšā bija metāla konstrukcijas, viss diezgan svaigs, un basketbols nav tas maigākais sporta veids, tāpēc drošības pēc vajadzēja pagaidīt."
"Es jau gandrīz biju pametis skolu, bet ļoti palīdzēja tas, ka vidusskolas skolotāja, kamēr vēl atrados Vaivaros, mani personīgi aicināja, lai nāku pabeigt mācības, jo papīru vajadzēs. To arī izdarīju, dzīvojot kopmītnēs," Kārlis atceras. Viņš uzsver, ka nelaimes pieņemšanā ļoti palīdzējusi iespēja uzreiz atgriezties vecajā dzīvē. Kad beidzot saņemta atļauja, viņš arī devies uz ratiņbasketbola treniņiem. "Tur bija džeki, kuri spēlēja profesionāli ārzemēs, un tas palīdzēja uzstādīt mērķi, ka arī es tā vēlos darīt. Jau 2011. gadā tiku paņemts uz Eiropas čempionātu Lietuvā un man bija skaidrs, ka tas izdosies."
 

Ratiņbasketbola panīkums Latvijā 

"Šobrīd Latvijas ratiņbasketbolā viss iet uz leju," saka valstsvienības kapteinis, paužot, ka tad, kad viņš sāka, valsts čempionātā spēlēja četras komandas, vēl pirms tam bijušas pat sešas, bet šobrīd meistarsacīkstes vairs nenotiek. "Man kā jaunajam Latvijas čempionāts bija ideāla vieta, lai izbaudītu spēli, gūtu prieku un saprastu – gribu uzstādīt profesionālus mērķus vai vienkārši labi pavadīt laiku. Pašlaik palikusi tikai izlase. Ja man tagad būtu svaigam jāaiziet uz tās treniņiem, domāju, es nebūtu kļuvis par īstu spēlētāju – ir grūti, kad tevi uzreiz iemet gaļas mašīnā." Kārlis saka, ka tolaik gan reģionos, gan Rīgā bijuši cilvēki, kuri uzņemas organizatorisko iniciatīvu, bet pašlaik ratiņbasketbols valstī ir panīcis. "Kamēr mums nebūs čempionāta, arī izlasei nebūs rezultāta. Domāju, ka šī gada novembrī plānotais čempionāts būs pēdējais, kurā vēl varam kaut ko sasniegt. Mēģināsim, bet jaunu spēlētāju mums nav."

Kārlis skaidro, ka ratiņbasketbolā rezultātu lielākoties veido centra pozīcijas spēlētāji. Latvijas izlasē ir augstas klases mazie basketbolisti, bet centru nav, tomēr ar mūsdienu spēles stilu šādi ir ļoti grūti būt konkurētspējīgiem. "Ātrums ir, bet nevaram cīnīties par bumbām un mums met pāri." Latvijas izlase šovasar regulāri sanāk uz treniņiem, bet problēmas rada, ka nav iespējams atrast sparinga partnerus – Lietuvā vairs nepastāvēs ratiņbasketbola izlase, pret Krieviju epidemioloģiskās situācijas dēļ šobrīd nav iespējams spēlēt, bet, piemēram, Austrijas izlasei joprojām pat nav ļauts trenēties. Iespējams, Latvijas izlase dosies uz nometni pie Kārļa ikdienā pārstāvētā Vācijas kluba Turingenas Bulls.

Eiropas čempionātā labākās 12 komandas spēlē A divīzijā, kam seko desmit vienību B divīzijā, kurā jau vairākus turnīrus ir arī Latvija, bet pārējās spēkus samēro C divīzijā. Latvijas izlases visu laiku augstākais rezultāts ir piektā vieta B divīzijā. "Mēs gribētu uz A divīziju, bet, ja tur iekļūtu, es teiktu, ka nevajag braukt, jo neesam tam gatavi. Mūs tur piesmietu," skarbs ir valstsvienības kapteinis, kurš stāsta, ka viņš un Raimunds Beginskis ir divi vienīgie Latvijas ratiņbasketbolisti, kuri šobrīd spēlē augstākajā līmenī. Kārlis Gabranovs atrodas pārdomās par karjeras turpināšanu, bet vēl vairāki latvieši spēlē zemākās ārzemju līgās un viņus var saukt par pusprofesionāliem.

Atceroties pirmsākumus, Kārlis saka, ka ratiņbasketbolā sākumā ir jāiziet caur negribu un nevaru. "Pirmajās nometnēs rokas ir jēlas, neko nevari izdarīt. Pirmo sezonu spēlēju ar cimdiem, bet tad gribas tos pēc iespējas ātrāk dabūt nost. Kad iepriekš neko neesi darījis, bet tagad ir treniņi trīsreiz dienā, pēc otrās dienas jau grūti izkāpt no gultas. Sākumā arī apzinies, ka spēles laiks nebūs liels, bet man paveicās, ka pirmajā Eiropas čempionātā biju kā sestais spēlētājs, kas garantēja kādas minūtes. Tas arī deva papildu motivāciju augt un kļūt labākam, lai tiktu pamatsastāvā. Pēc čempionāta ieguvu pirmo ārzemju līgumu. Tobrīd vēlējos aizbraukt, pamēģināt, kā tas ir, un pilnveidoties par spēlētāju, tomēr, skatoties ar šodienas acīm, noteikti sākumā būtu braucis uz ASV un spēlējis koledžā. Tobrīd mums nebija informācijas, ka tas ir iespējams," atklāj izlases kapteinis, stāstot, ka, daudz jāstrādā individuāli, lai pilnveidotos. "Tā nebūs, ka tikai aiziesi uz treniņiem, divas stundas notrenēsies un pietiks. Tādu spēlētāju ir visās valstīs. Lai sasniegtu vairāk, ratiņbasketbolam jāvelta arī brīvais laiks. Man paveicās, ka brīdī, kad es sāku spēlēt, viens no mūsu leģionāriem Kaspars Turks izdomāja palikt Latvijā. Mums abiem ir līdzīgs spēles stils, kopā pastrādājām un no viņa daudz mācījos. Skaties, analizē un, galvenais, kad esi jauns, nevajag kautrēties – ej un prasi. Pieredzējušākais spēlētājs nekad neliegs padomu."


Soli pa solim

Podnieks saka, ka samērā labi nospēlējis pirmo C divīzijas čempionātu un pēc tā savu CV ievietojis mājaslapā, kur ratiņbasketbolā spēlētājiem iespējams sameklēt klubu. "Protams, B un C divīzijas spēlētājiem nerakstīs vadošās komandas, bet gan tādas, kurās iegūsi spēles laiku un tev būs iespēja augt." Līdzīgi bijis arī latvietim, kurš pirmo leģionāru sezonu aizvadījis Itālijas komandā Rieti A Ruota Libera, kas tikko bija iekļuvusi augstākajā divīzijā. "Saņēmu piedāvājumu arī no Francijas, bet izvēlējos Itāliju, jo tur spēlēja lielākā daļa Latvijas leģionāru, zināju, ka līmenis ir augstāks. Paveicās, ka komandā bija daži pieredzējuši spēlētāji, kuri man palīdzēja." Latvietis vēlējies palikt Itālijas komandā arī uz nākamo sezonu, tomēr tieši pirms tās sākuma bankrotējis vienības ģenerālsponsors. "Divi latvieši devāmies uz klubu Vācijā, tomēr tur bija diezgan daudz problēmu un sezonas vidū vadība pateica, ka varam palikt, varam braukt mājās, bet algu nemaksās. Atbraucu uz Latviju, tobrīd vēl pastāvēja čempionāts, uzspēlēju šeit."

"Tā kā jau biju parādījis sevi, uz nākamo sezonu nāca piedāvājums no Vācijas komandas Trīres Dolphins, kurā nospēlēju divus gadus. Jau pēc pirmās sezonas mani aicināja augstākā līmeņa klubs Turingenas Bulls, kurā esmu šobrīd, bet uzskatu, ka pareizi izdarīju neaizbraucot, jo tieši šajā vienībā izaugu, sapratu savu lomu laukumā," vērtē Kārlis. Viņš nenožēlo nevienu no karjeras izvēlēm. "Visiem gribas mest, gūt punktus, atzīmēties statistikā, bet mans spēles stils ir melnā darba darīšana. Man uzbrukumā jāspēlē garo labā, lai viņus dabūtu pēc iespējas tuvāk grozam un palīdzētu iemest. Tāpat jāveido situācijas, lai esam vairākumā, jo ratiņbasketbolā, ja piebrauc priekšā pretiniekam, viņš nevar vienkārši apskriet. Ja noturi pretinieku garo, mūsējiem ir daudz vieglāk. Statistikā to neraksta, bet komandas biedri ļoti labi zina, ko esmu paveicis." Pirmajā no sezonām Dolphins komandā vienā pozīcijā ar latvieti bija Londonas paraolimpisko spēļu čempions Čads Džazmens,  bet komandas spēles stils ļāvis laukumā vienlaicīgi atrasties abiem. "Viņš man daudz palīdzēja, gribēja, lai es augu kā spēlētājs. Komandas kodols saglabājās arī nākamajā sezonā un uzvarējām Eirolīgas 1 turnīrā, kas ir otrs spēcīgākais Eiropā. Līdz ar to man parādījās piedāvājumi. Zināju, ka esmu jau paaudzies un gatavs jauniem izaicinājumiem. Pieņēmu piedāvājumu no Spānijas komandas Vigo Amfiv, tomēr spēles stils šajā valstī atšķīrās no iepriekšējās sezonās piedzīvotā. Sadzīve man patika, bet ar notiekošo laukumā nebiju pārāk apmierināts. Tāpat traucēja, ka tā bija pusamatieru komanda. Tomēr arī tur noteikti kaut ko iemācījos."

Kopš 2016. gada Podnieks spēlē tikai Vācijas klubos, kurus var saukt par spēcīgākajiem pasaulē. Vispirms viņš saņēma piedāvājumu no BG Baskets Hamburg, kur tika vākta superkomanda. "Pievienojoties sastāvam, izjutu cieņu pret komandas biedriem, bet, kad tam tiec pāri, arī viņi sāk cienīt tevi, jo sākumā ne visi zināja, kas es tāds esmu. Aizbraucu pēc Riodežaneiro paraolimpiskajām spēlēm, un sezonas pirmajā spēlē tika sveikti visi, kuri bija olimpiādē – malā paliku vienīgi es un divi no pretinieku komandas. Tomēr tobrīd jau zināju, ka esmu gatavs augstākajam līmenim." Šajā komandā viņš aizvadīja divas sezonas, bet nu jau divus gadus nospēlējis Eiropas spēcīgākajā vienībā Turingenas Bulls, kurā, kā saka latvietis, nav jādomā pilnīgi ne par ko citu kā tikai par treniņiem un sava darba darīšanu. Šajos gados viņš kļuvis par Eirolīgas 1 un arī kontinenta spēcīgākā turnīra Čempionu līgas uzvarētāju, ir divkārtējs Vācijas kausa ieguvējs un Vācijas čempions. Šajā pavasarī sezona tika apturēta pēc Vācijas kausa izcīņas, Čempionu līgā un Vācijas meistarsacīkstēs to neizspēlējot līdz galam. Bulls basketbolistiem ir 60 uzvaru sērija visās sacensībās un Podnieks tās rindās vēl nav zaudējis.

"Ziemassvētkos atbraucu uz Latviju, devāmies uz turnīru Lietuvā un atkal varēju sajust zaudējuma garšu – kad aizbraucu atpakaļ uz klubu, bija jauna motivācija turpināt strādāt, lai vairs nezaudētu."
"Klubā daru melno darbu un izmetu pāris reižu mačā, bet Latvijas izlasē mana loma ir cita, nepieciešams arī uzbrukt. Tieši tas dod motivāciju sezonas laikā trenēt metienu, jo apzinos, ka to vajadzēs izlasē. Mentalitātē esmu mācījies no amerikāņu spēlētājiem – ja esi brīvs, nepieciešams mest, kaut ir tikai uzbrukuma sākums. Mūsu izlasē reti kurš skatās uz grozu, bet meklē, kur atrodas līderi. Tomēr Eiropas čempionātā visi pretinieki zina līderus un mūs presē divreiz vairāk. Pārējiem izlases puišiem nepieciešams audzēt pārliecību un pēdējās nometnēs jau redzu, ka džeki no bumbas vairs nebaidās tik daudz," saka izlases kapteinis.
 

Ratiņkrēslā arī staigājošie

Turingenas Bulls rindās Podnieks paliks vēl vismaz vienu sezonu. Plānots, ka Vācijas čempionāta sezona sāksies jau septembrī, bet tukšu tribīņu priekšā. Viņš stāsta, ka spēlēs pret galveno konkurentu Veclāras Lahn-Dill Vācijā visas biļetes ir pārdotas. "Izbraukumā ir vairāk par 1000 skatītāju, bet mūsu zālē iespējams ielaist ap 600 cilvēkiem. Abi fanu klubi ir ar bungām, taurēm, kad ieej zālē pusotru stundu pirms spēles, viss jau ir pilns." Latvietis atzīst, ka vienā laukumā ticies ar visām ratiņbasketbola superzvaigznēm. "Tiklīdz izej laukumā, saproti, ka viņi ir tikai cilvēki."

Ratiņbasketbolā katram spēlētājam piešķir no viena līdz 4,5 klasifikācijas punktiem – jo smagākas veselības problēmas, jo punktu skaits mazāks. "Ja mazāk kontrolē sevi, ratos sēdi zemāk, bet garie, kuri parasti vairāk valda pār ķermeni, sēž augstāk. Laukumā vienlaicīgi drīkst būt ne vairāk kā 14,5 punkti un trenerim jāmāk salikt puzli. Man ir piešķirti 1,5 punkti un šādā ziņā paveicies, jo varētu būt vairāk – nesūdzos. Tāpēc arī komandas mani grib."

Ratiņbasketbolā pilnīgi veseli spēlētāji nav sastopami, bet ir tādi, kuri vairs nevar spēlēt profesionāli parasto basketbolu, piemēram, nesalabotas krustenisko saišu traumas dēļ. Podnieks atklāj, ka tas radījis kašķi starp Starptautisko Ratiņbasketbola federāciju un Starptautisko Paralimpisko komiteju, jo ratiņbasketbola klasifikācijā ir diezgan daudzi spēlētāji, kuri staigā, bet tagad Starptautiskā Paralimpiskā komiteja daļai no viņiem nedod klasifikāciju. "Lielākajā daļā vadošo izlašu spēlē kāds staigājošais, kuram ir, piemēram, problēmas ar ceļiem un kājām. Līdz ar to ratos viņi sēž maksimāli augstu. Kad tādus noņem, ir izlases, kurām tas pat var maksāt zeltu. Uzskatu, ka nav atšķirības, vai uz laukumu esi atnācis ar kājām vai uzbraucis ar ratiem. Atbalstu, ka tie, kuri ir ar neārstējamām traumām, spēlē, jo tas palīdz sporta veidam augt. Šādiem spēlētājiem nekādu priekšrocību nav, viņiem tāpat jāiegulda pāris gadu darbs, lai vispār varētu mērķēt uz augstāko līmeni ratiņbasketbolā."
 

Nevajag kautrēties

Podnieks saka, ka melnas domas prātā nākušas pirmajos divos gados pēc nelaimes, bet tagad jau pagājis 11 gadu, viņš zina, ka neko nevar mainīt, un skatās uz priekšu. "Domu, ka labāk būtu kritienā nomiris, gan īsti nav bijis – man galva strādā, rokas strādā, tādā ziņā paveicās. Kad sākumā gulēju fizioterapijā, redzēju, ka kaimiņš lēnām sāk celties un strādāt. Teicu, ka es arī tā gribētu, bet fizioterapeite atbildēja, ka viņš varbūt staigās, bet viņa rokas vispār nestrādā, kamēr es varu aizbraukt un visu izdarīt. Tad to pieņēmu. Protams, visvieglāk ir sēdēt mājās un teikt, ka neko negribi darīt, bet šobrīd viss ir tā pielāgots, ka var dzīvot pilnvērtīgi. Uzskatu, ka man paveicies, esmu sakārtojis dzīvi. Ja viss būs labi ar veselību, sevi vēl desmit gadu redzu augstākajā līmenī un ceru, ka arī pēc tam palikšu sportā. Esmu pierādījis, ka ir iespējams spēlēt augstākajā līmenī, negribu to tik vienkārši palaist prom arī pēc karjeras."

"Man dzīvē ir viss, ko esmu vēlējies, esmu piepildījis mērķus. Grūtākais ceļš izturēts, tagad jāstrādā, lai noturētos, kur esmu. Šobrīd sports man ir primārais un viss pārējais pakārtots," saka Kārlis. Brīvajā laikā viņam patīk pamakšķerēt un apmeklēt sporta pasākumus. Tā, piemēram, augustā viņš Ķegumā bija uz pasaules čempionāta posmu motokrosā. Sākotnēji jaunietim lielākās grūtības sagādājusi pierašana pie apkārtējo cilvēku uzmanības, skatieniem, kas ne vienmēr ir ar sliktu nodomu. "Agrāk cilvēkus ratiņkrēslā nevarēja tik daudz redzēt uz ielas, tāpēc sabiedrībai vienmēr likās, ka viņiem nepieciešams palīdzēt. Tomēr, ja cilvēkam vajadzīga palīdzība, viņš to paprasīs." Kārlis pauž, ka infrastruktūra Latvijā lēnām uzlabojas, tomēr Rietumeiropā tā ir daudz labāka. "Gribētu, lai tad, ja kaut kas tiek taisīts, to nedarītu ķeksīša pēc, bet pakonsultētos, vai uzlikto rampu vispār ir iespējams pārvarēt. Dažreiz tiešām gribas autoriem iedot ratus, lai viņi izmēģina uzbraukt pa savu rampu. Visās trepēs liftus neieliksi, bet jaunajās mājās nedrīkstētu būt problēmām ar iekšā tikšanu."

"Vācijā, kad braucu ar sabiedrisko transportu, cilvēki negaida šoferi, bet paši izliek manuālo rampu un palīdz. Pie mums jaunajos trolejbusos platformas iznāk lēnām, un, kad jākāpj ārā, durvis sākumā ir ciet. Tādos brīžos cilvēki sāk bļaut, kāpēc durvis neveras vaļā, cits vēl iesper. Ja man jāizvēlas, Rīgā labāk braucu ar taksometru, nevis izmantoju sabiedrisko transportu. Man jājūtas vainīgam, ja kāds manis dēļ nevar izkāpt divas sekundes ātrāk," uz nepatīkamo norāda sportists. Viņš saka, ka nevar iedomāties, ko šodien darītu, ja nebūtu guvis traumu. "Pēc traumas dzīves uztvere mainījās. Līdz tam es biju vieglprātīgs, tusēšanu bija par daudz, vairs neatrados uz pareizā ceļa. Mani bija jānomierina. Tas notika, bet smagākā formā. Tieši tāpēc man notikušo bija vienkāršāk pieņemt, jo sapratu, ka tā ir paša vaina, pašam par to jāsamaksā – ja pats iekūlies, tiec arī ārā no problēmām."

"Cilvēkiem, kuriem notikusi nelaime, jāsaprot, ka sākums ir grūts, bet noteikti nevajag padoties. Ja ir iespēja iepazīties ar kādu līdzīgu, nevajag kautrēties, bet jāpaprasa padomus. Arī man bija daudz jautājumu, daudz neskaidrību, bet paveicās, ka satiku ratiņbasketbola džekus, kuru vidū valda brīva atmosfēra. Kļuvu drošāks, zināju, ka neviens par mani nesmiesies, bet paskaidros. Piemēram, aizbraucu uz pirmo nometni, skatos, ka vannas istabā ir duškabīne. Aizeju pie biedriem, un viņi pastāsta iespējas. Ne vienmēr viss būs pielāgots. Jo daudzveidīgāk iemācīsies, jo pašam dzīvē būs vienkāršāk. Pēc nelaimes nepieciešams uzstādīt mērķus. Sākt ar maziem, tad lielākiem. Ja ir iespēja, vajag visu pamēģināt – gan aktīvas, gan ne tik aktīvas nodarbes. Jāatrod, kas tevi aizrauj," saka Kārlis, kurš arī allaž, kad aizbrauc uz Vaivaru rehabilitācijas centru, cenšas parunāt ar cilvēkiem, kuri tur nokļuvuši pirmoreiz, pastāstīt, ka dzīve neapstājas. "Ļoti svarīgi, lai no ģimenes un apkārtējiem nenāktu spiediens, ka tev jāstaigā. Tas uzliek slogu un iedzen vēl lielākā stresā. Es no ārstiem sākumā nedzirdēju, ka nekad nestaigāšu. Pirmajā gadā ļoti daudz strādāju un tikai pēc tam, kad jutu, ka nav uzlabojumu un apzinoties savu bojājumu, sapratu, ka nebūs, un to pieņēmu."


Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Sports mūs vieno! saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji. Projekta redaktors Armands Sametis

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Jāņa Daliņa dzīves soļi

Viens no divdesmitā gadsimta izcilākajiem soļotājiem Latvijā un pasaulē Jānis Daliņš savas karjeras laikā uzstādījis septiņus pasaules un vairāk nekā 40 Latvijas rekordus dažādās distancēs. 1932. g...

Intervijas

Vairāk Intervijas


Portrets

Vairāk Portrets


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā