Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Goda pilsonis

Vieglatlēts Edgars Bergs piedalījies trijās paraolimpiskajās spēlēs, no tām atvedis četras godalgas un ticis atzīts par Saldus Goda pilsoni. "Saldū un pat Jelgavā uz ielas reti kurš nezina, kas es esmu," ar lepnumu saka atlēts, kurš pēdējos gados pārcietis divas muguras operācijas, tāpēc priecājas par Tokijas paraolimpisko spēļu pārcelšanu 12 mēnešus vēlāk.

Slaids puisis grūž lodi

"Piedzimu ar deformētām saitēm. Līdz ar to, sākot staigāt, to darīju uz pirkstgaliem – varēju skriet, lēkt, tikai kustības bija citādas," sarunā ar Sporta Avīzi atceras paraolimpietis, kuram desmit gadu vecumā veikta operācija un kopš tā laika pēdu virziens ir pareizs, tomēr arī citas locītavas, piemēram, gūžās, ceļos, nekustas tā, kā vajadzētu. "Ar to nācās sadzīvot un samierināties. Jā, bija brīži, kad citi bērni nesaprata, ka esmu citāds, bet tuvākie apkārtējie zināja, ka cilvēks vien esmu. Es nesūdzējos par dzīvi. Protams, bija izsmiešana, bet ar tādu, ja tu mazliet atšķiries, īpaši bērnu vecumā, jāsaskaras vienmēr. Samierinājos un nebija nekādas vainas." Topošais paraolimpietis, neskatoties uz visām grūtībām, pamatskolu pabeidzis ar vidējo atzīmi 7,7, un tiem, kuri piedzīvo izsmiešanu, iesaka vērsties pēc palīdzības pie vecākiem vai kāda speciālista. Tomēr primāri Bergs uzskata, ka jācenšas situāciju pieņemt, jo izsmiešana nav sliktākais, kas dzīvē var atgadīties.

Sportot sācis vēl pamatskolas gados, Bergs tobrīd nenojauta, ka viņam kādreiz būs iespēja kļūt par augsta līmeņa atlētu. "Jā, sportam sekoju līdzi, interesējos, bet neapzinājos, ka arī pats varētu iekļūt lielajā sportā. Mums šeit, Saldū, bērnus ar īpašām vajadzībām katru vasaru veda uz nometni Ozolniekos, kur lika nodarboties ar dažādām fiziskām aktivitātēm. Turpat blakus atradās trenere Maija Ukstiņa, kura mani ievēroja, noticēja, ka kaut kas var sanākt, un sāka dot padomus," stāsta sportists, kurš treneres Ukstiņas uzraudzībā gandrīz bez pārtraukumiem ir kopš 2000. gada. "Vienubrīd tepat Saldū strādāju ar vietējo treneri Dailu Mankusu, bet tas bija ļoti īslaicīgi, jo mums tomēr neizdevās pietiekami labi saprasties. Trenere saka, ka manis dēļ neiet pensijā, un uzsver, ka strādāsim tik ilgi, kamēr pateikšu, ka vairs negribu vai vēlos citu treneri." Savulaik Bergs bijis 1,78 metrus garš un 74 kilogramus smags, bet, neskatoties uz slaidumu, padevušās tieši spēka disciplīnas – diska mešana un lodes grūšana. "Kad sāku trenēties, skrēju, mēģināju arī tālumā lēkt, bet vairāk patika kaut ko darīt tieši ar spēku. Tāpēc trenere teica, ka mēģināsim lodi un disku, kas tiešām aizgāja necerēti viegli. Šķēpu arī gribējām, bet tas gan man nepadevās." Tāpat sportistam visu mūžu paticis basketbols un vienu laiku viņš pat spēlējis Saldus rajona čempionātā. Līdz 2000. gadam Sidnejā Latvija bez spožiem panākumiem bija piedalījusies trijās paraolimpiskajās spēlēs. Viss mainījās Austrālijā, no kurienes Aigars Apinis mājās atveda bronzas medaļas lodes grūšanā un diska mešanā, bet Armands Ližbovskis guva trešo vietu tāllēkšanā. "Kopā ar Sidnejas panākumiem radās izpratne, ka mēs arī varam. Šo spēļu laikā mums tieši risinājās nometne Ozolniekos un gaidījām, kad ienāks pirmās ziņas. Tas bija pagrieziena punkts," tagad saka Bergs, kuram bijusi cerība, ka varbūt arī viņš pēc četriem gadiem varētu aizbraukt izmēģināt savus spēkus uz spēlēm Atēnās.


Par vienu centimetru

Un tiešām. 2003. gadā Edgars Bergs izpildīja kvalifikācijas normatīvus, iegūstot iespēju piedalīties Atēnu paraolimpiskajās spēlēs, kas bija viņa karjeras pirmās lielās sacensības, turklāt tajās uzreiz tika izcīnītas divas medaļas – sudrabs lodes grūšanā un bronza diska mešanā. "Uz Atēnām devos ar bailēm un neziņu, kas būs. Izejot uz starta, viss trīcēju un vibrēju, bet, kad uzgrūdu un redzēju, ka tabulā atrodos otrajā vietā, sāku saprast, ka kaut kas var sanākt. Savukārt, kad pasniedza medaļu, slogs bija nokritis un cerības piepildījušās. Pēc šīm sacensībām kļuva skaidrs, ka iespējams ir viss," stāsta atlēts.

Viņš piekrīt apgalvojumam, ka līdz tam Latvijā viņu gandrīz neviens nepazina, bet pēc atgriešanās paraolimpietis bija kļuvis par zvaigzni. "Tagad Saldū un pat Jelgavā reti kurš vairs uz ielas nezina, kas es esmu," lielās sportists, kuru pirms pāris gadiem nosauca vien par vēsturē septīto Saldus goda pilsoni līdzās, piemēram, dzejniekam Mārim Čaklajam un basketbolistam Jānim Blūmam.

Bergs uzsver, ka, neskatoties uz pēkšņo popularitāti, viņa dzīvē nekas daudz nav mainījies. "Turpināju strādāt un nospraudu nākamos mērķus." Nākamais lielais mērķis bija četru gadu attālumā Pekinā, kur Saldus atlēts izcīnīja sudrabu lodes grūšanā, sasniedzot personīgo rekordu. To turpmāk vairs nav izdevies pārspēt.

Sacensībās viņš ilgstoši atradās otrajā vietā, bet pēdējā metienu sērijā priekšā aizgāja konkurents no Polijas. "Atlika vēl viens mēģinājums. Pie sevis nodomāju, ka nebūs tā, ka nesaņemšos un zaudēšu polim. Jā, Ķīnas sportists bija uzgrūdis pasaules rekordu, un, lai viņu apsteigtu, vajadzēja lielu brīnumu, bet par poli biju ļoti dusmīgs. Arī trenere no tribīnēm man parādīja kulaku, lai saņemos. Aizgāju un, kad lode piezemējās, sapratu, ka ir. Tā bija iespaidīga sajūta." Apinis savā medicīnas grupā vairākkārt labojis pasaules rekordus, bet Bergam gan tas nav izdevies. Viņš spējis pasaules labākajam rādītājam pietuvoties aptuveni pusmetra attālumā, bet drīz pēc tam konkurenti atzīmi atkal padarījuši tālāku.

Ar trim medaļām divās spēlēs nebija pietiekami, lai 2012. gadā Bergu iekļautu starp braucējiem uz Londonas paraolimpiskajām spēlēm. "Latvijai bija piešķirts konkrēts vietu skaits, un vīriešu kvota bija mazāka nekā sportistu ar izpildītiem normatīviem. Tika vērtēts, tika lemts un sanāca, ka par pēdējo ceļazīmi cīnījos es un Edgars Kļaviņš. Beigās priekšroku tomēr deva viņam." Bergs nesola, ka noteikti būtu atvedis medaļu, bet par sešinieku cīnītos, tāpēc viņam bijis sāpīgi noskatīties, kad Kļaviņš Londonā guvis vien 13. vietu tāllēkšanā un 18. vietu 200 metros. "Zinu, ka es būtu bijis tuvāk labākajiem. Tomēr nekas, nebiju tas, kurš to nosaka." Pēc astoņu gadu gaidīšanas Bergs paraolimpisko spēļu apritē ļoti spoži atgriezās Riodežaneiro – ar nervus kutinošu scenāriju viņš izcīnīja bronzu lodes grūšanā, konkurentu no Irānas apsteidzot vien par centimetru. "Kad braucu uz turieni, domāju, ka par medaļu jācīnās, jautājums – kādu. Sacensību gaitā lode īsti nelidoja, tomēr izdevās viens labs grūdiens. Pēdējā mēģinājumā Irānas sportists pietuvojās līdz centimetra attālumam, bet neapsteidza. Pēc tam bija redzams, ka viņš iekšēji sabruka. Tas ir tikai cilvēcīgi, tā būtu ikvienam."

Sākotnēji Bergs startēja gan lodes grūšanā, gan diska mešanā, tagad starptautiskajā apritē palikusi tikai pirmā no šīm disciplīnām. "Starptautiskā komiteja izvērtē, kādas disciplīnas katrai medicīnas klasei noteikt. Laikam diskā nav tik daudz sportistu, kuri var uzmest rezultātu, tāpēc tas noņemts nost, lai nebūtu tā, ka aizbrauc tikai 3–4 dalībnieki. Jā, tiešām mums sacensībās var būt tikai 6–7 sportisti, tomēr tiek atlasīti paši labākie un vairāk dalībniekiem nemaz neļauj piedalīties," Bergs skaidro sistēmu, kas cilvēkiem no malas var likties nesaprotama un raisīt viedokli, ka paraolimpiskajās sacensībās sportistiem nav nopietnas konkurences. Viņš pats startē F35 medicīnas klasē – tajā spēkus samēro staigājoši sportisti, kuriem vairāk ir problēmas ar kājām.
 

Tokijas pārcelšana nāk par labu

Tokijas paraolimpiskajām spēlēm, kas bija plānotas šovasar, bet tagad pārceltas par 12 mēnešiem, Bergs pašlaik kvalificējies ar tā saucamo B normatīvu, bet ir drošs, ka nākamgad izdosies atlasi izpildīt arī pilnvērtīgi. Tomēr sportists pauž prieku par sacensību pārcelšanu, jo tas dos vairāk laika sagatavoties – pēdējos gados viņš cīnījies ar muguras problēmām. "Sāpes sākās 2013. gada beigās. Sekojošo vasaru sāpju dēļ nostaigāju uz kruķiem un sapratu, ka nevarēšu izturēt, tāpēc labāk taisīt operāciju. Jau 2015. gadā aizbraucu uz pasaules čempionātu, izcīnīju sudraba medaļu, par diviem centimetriem zaudējot uzvarētājam, un, iespējams, tas bija pārsteidzīgi. Jā, vēl trīs gadus bija labi, bet 2018. gadā atkal notika saasinājums. Pērn februārī, dodoties uz pasaules spēlēm Apvienotajos Arābu Emirātos, man sākās lielas sāpes. Iziet uz starta vēl spēju, bet, uzsākot grūšanu, sapratu, ka tas vairs nav iespējams. Braucu mājās, gāju pie ārsta, kurš pēc pārbaudēm secināja, ka nervu kanāls ir tā nospiests, ka bez operācijas neiztikt. Tagad atkal ir labi – eju, daru, trenējos, vingroju, lai stiprinātu iekšējos muskuļus. Sportošu tik ilgi, kamēr veselība ļaus. Man pašam gribētos un arī sajūta ir, ka vēl varu." Sportistam nav ideju, kāpēc problēmas ar muguru sākušās, bet viņš pieņem, ka varbūt kādā brīdī notikusi pārslodze. "Cik ar ārstiem runāts, viņi saka, ka tagad vienkārši jāpiedomā, nevar trakot."

Bergs ir profesionāls sportists, kuram algu maksā Latvijas Paralimpiskā komiteja. Viņš nevēlas iesaistīties diskusijās, vai paraolimpiskie sportisti pelnījuši tikpat lielas prēmijas kā parastie, bet atgādina, ka arī paraolimpiskie atlēti ir cilvēki un strādā tikpat smagi, ja ne pat smagāk, jo saskaras ar dažādiem veselības apgrūtinājumiem. Saldus atlēts priecājas, ka sports devis iespēju redzēt pasauli, sakot, ka bijis "visās pasaules malās". "Paraolimpisko situāciju Latvijā nevar salīdzināt ar to, kāda bija pirms 20 gadiem. Toreiz pašiem bija jāaizbrauc uz sacensībām, jāizpilda normatīvs. Pirms lielajiem mačiem salasīja komandu, uztaisot 1–2 nometnes, un viss. Savukārt tagad gada garumā tiek nodrošināts nepieciešamais, visu laiku pieejams sporta ārsts."

"Uzskatu, ka cilvēkiem, kurus piemeklējušas veselības problēmas, primāri jāmēģina sakārtot savu galvu – jāsaprot, ka dzīve ar to neapstājas. Lai cik būtu grūti, jādzīvo. Jāpielāgojas, lai pašam pēc tam klātos vieglāk, un jāsamierinās ar notikušo. Es visam esmu pielāgojies, samierinājies. Jā, pusaudžu gados to uztvēru emocionālāk, pārdzīvoju, ja kāds mani aprunāja, bet tagad parasti ir vienalga." Atlēts ir liels sporta fans un cenšas sekot līdzi pilnīgi visiem Latvijas atlētiem. Viņam pašlaik nav izteiktu elku, bet jaunībā tāds bijis basketbolists Čārlzs Bārklijs. "Pandēmijas laikā vairāk braukāju ar riteni, lai uzlabotu elpošanu, cilāju hanteles, kustos. Atcelts arī Eiropas čempionāts, un šis gads izvērtīsies kā tukšais, tomēr turpināsim gatavoties."


Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Sports mūs vieno! saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji. Projekta redaktors Armands Sametis.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Vasara virs Latvijas

Pagājušās sezonas laikā sāku attiecības ar latviešu meiteni Elīzu. Brīdī, kad pandēmija aizvēra pasaules robežas, ilgstoši dzīvojām Latvijā un redzēju, cik šī valsts ir skaista. Tā kā mans hobijs un...

Intervijas

Vairāk Intervijas


Portrets

Vairāk Portrets


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā