Vasiļjeva gaitas hokejā sākās agrā bērnībā, kad tēvs Jevgēņijs viņu aizveda uz Lokomotīves stadionu, kas atradās pie mūsdienu Arkādijas parka. Tur trenera Alekseja Auziņa vadībā Haralds apguva slidošanas iemaņas, bet gadu vēlāk jau devās uz jauno hokejistu atlasi Daugavas stadionā. Viņam izdevās sevi pierādīt, tiekot uzņemtam treniņu grupā, un jaunā hokejista ceļš varēja sākties.
Sacensības ar Balderi
Hokeja gaitas nedaudz vēlāk uzsāka arī Haralda jaunākais brālis Edmunds, un jaunības dienas brāļiem Vasiļjeviem pagāja, nemitīgi slīpējot meistarību. Aptuveni 13–14 gadu vecumā jau piecos no rīta notika slidošanas treniņi, citreiz vēlie vakara treniņi noslēdzās laikā, kad pilsētas sabiedriskais transports vairs nekursēja. Edmunds Vasiļjevs atceras, ka treniņos daudz laika pavadīts kopā ar vienaudzi un vienu no Latvijas hokeja izcilniekiem Helmutu Balderi. "Mēs visi trijatā atnācām vēl pirms treniņa un uztaisījām savas sacensības. Kurš vairāk varēs pietupties, stāvot uz kreisās kājas, uz labās kājas, darījām dažādas lietas. Mums bija savstarpēja konkurence, kas ļāva sasniegt rezultātus."
Haralds Vasiļjevs pieaugušo komandas sastāvā nokļuva mūsdienu standartiem ļoti agri, pirmās spēles Rīgas Dinamo rindās aizvadot jau 16 gados. Viņš bija starp spēlētājiem, kuri veda Dinamo augšup pa padomju hokeja sistēmas kāpnēm, līdz beidzot izdevās iekļūt augstākajā līgā. Brālis Edmunds Vasiļjevs atceras, ka Haralds laukumā bija cīnītājs. "Viņam netika uzticēts vairākums, bet gan mazākums – spēle četratā un arī trijatā. Tas ir ļoti svarīgs. Tur viņi ne tikai noturēja rezultātu, bet arī pamanījās aizskriet un iemest kādus vārtus pretiniekiem. Komandā katrs sniedz savu ieguldījumu. Viņam bija lielas darba spējas. Viņš bija dzelžains. Hokejā tādi cīnītāji ir ļoti vajadzīgi." Pieredzes bagātais hokeja žurnālists Jānis Matulis atceras, ka jauniešu gados Haralds Vasiļjevs tika uzskatīts par talantīgāku un labāku hokejistu nekā Balderis, taču apmēram 17–18 gadu vecumā Helmuts veica strauju izaugsmi, vēlāk kļūstot par vienu no labākajiem spēlētājiem pasaulē.
Vasiļjevs Rīgas Dinamo rindās pavadīja 16 gadu, spēlējot līdz 1982./83. gada sezonai, kad 31 gada vecumā slidas kāra uz nagliņas, lai pievērstos citiem dzīves izaicinājumiem. Izslavēti smagās Kandavas fiziskās sagatavotības nometnes, spēles stils un traumas bija prasījušas savu. Matulis skaidro, ka šādai situācijai ir arī citi iemesli. "Padomju laikos vispār bija maz spēlētāju, kuri spēlēja pēc 30 gadu vecuma. Bija viens otrs, kas jau 28 gados meta mieru, jo skaitījās, ka jādod vieta jaunajiem. Daudzi Haralda vecumā jau sen bija beiguši spēlēt."
Treneris – vārtsargu iesildītājs
Vasiļjevs palika hokejā un spēra nākamo soli karjeras attīstībā, apgūstot trenera arodu. "Astoņdesmito gadu sākumā sāka trūkt augstas klases speciālistu, tāpēc PSRS izlases un Maskavas CSKA treneris Anatolijs Tarasovs izveidoja treneru skolu," atceras Jānis Matulis. "Tā faktiski bija augstskola, uz kuru aicināja klubu rekomendētos spēlētājus, lai viņi kļūtu par augstākā līmeņa treneriem. Haralds šo skolu pabeidza ar izcilību, un Tarasovs viņu slavēja, sacīdams, ka aug ekstraklases treneris. Haralds jau ir tāds teicamnieka tips, kurš izdara visu un vēl mazliet."
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze 2020. gada augusta numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!