Vienota naudas balvu piešķiršanas sistēma Latvijā tika ieviesta 1997. gadā premjerministra Andra Šķēles un izglītības un zinātnes ministra Jura Celmiņa laikā. Kopš mežonīgajiem deviņdesmitajiem apkārtējā vide strauji attīstījusies un pasaule mainījusies līdz nepazīšanai. Piemēram, pat Google tika dibināts vēlāk – 1998. gadā. Skaidrs, ka prēmēšanas sistēmas ideja ir novecojusi. Tas ir vēsturisks mantojums. Ja salīdzina ar sistēmas ieviešanas laiku, būtiski mainījies sporta nozares finansēšanas modelis, valstij sniedzot ievērojami lielāku atbalstu sportistu sagatavošanai un dalībai augstākā līmeņa sacensībās. Protams, laika gaitā veiktas neskaitāmas izmaiņas prēmēšanas kārtībā, tomēr šobrīd tā būtu jāmaina vai jāatceļ pilnībā. Tieši šis ir piemērots laiks pārmaiņām, ņemot vērā lielās izmaiņas Latvijas sporta pārvaldē. Valsts līdzekļi ir ierobežoti, un visu prasības nevar vienmēr apmierināt. Līdzekļi no kopējā budžeta katla būtu jāizlieto efektīvāk.
Lai gan daļu pasaules un Eiropas čempionātu 2020. gadā atcēla, ziemas sporta veidiem vēl janvārī un februārī tos izdevās aizvadīt. Kopumā pandēmijas skartajā gadā Ministru kabinets par izciliem sasniegumiem sportā piešķīra 294 tūkstošus eiro. Uzvaras gājienu veica kamaniņu sports, tomēr apdalīts nepalika arī skeletons un bobslejs – sporta veidi, kuri pasaules mērogā nepavisam nav populāri. Savukārt Mairis Briedis, kura uzvara raisīja lielāko ažiotāžu Latvijas sportā, boksa titulu īpatnējās sistēmas dēļ pat nav pieminēts. Šādi valsts netieši pasaka – Brieža sasniegums nav tik izcils kā uzvara bļitkošanas pasaules čempionātā. Ja Aļona Ostapenko vēlreiz uzvarētu French Open, pēc pašreizējās kārtības prēmija nepienāktos, jo viņa teorētiski ir uzvarējusi Francijas atklātajā čempionātā. Tā kā tenisā nav ne Eiropas, ne pasaules čempionātu kā citos sporta veidos, neolimpiskajā gadā Aļona par pateicību no valsts var aizmirst, ja vien netiek izdarīts ārpuskārtas izņēmums. Tāds kā bija 2017. gadā pēc French Open uzvaras, kad prēmēta tika gan Ostapenko, gan viņas mamma – trenere. Absurdi arī ir tas, ka Andrejam Rastorgujevam par otro vietu Eiropas čempionātā tiek piešķirta 8537 eiro prēmija, kamēr Baiba Bendika par devīto vietu pasaules čempionātā nesaņem neko. Labi zināms, ka Eiropas čempionāts biatlonā ir otrā līmeņa mači, kur no labākajiem startē tikai daži un lielās izlases parasti sūta otros sastāvus. Tā varētu turpināt vēl ilgi.
Kaut decembrī izsludinātais prēmējamo saraksts bija ievērojami īsāks nekā citus gadus un daudzi pseidosporti no saraksta izņemti, tāpat valsts pamanījās piešķirt gandrīz 13 tūkstošus Zvejnieku ģimenei par uzvaru pasaules čempionātā… skrituļslalomā. Sportistam Mikam Zvejniekam tika 8537 eiro, bet viņa mātei Janai un tēvam Raivo pa 2134 eiro. Ja par Rastorgujeva otro vietu Eiropā noteikti bijāt dzirdējuši, vai izjutāt lepnumu arī dienā, kad Miks kāpa uz pjedestāla pēc finiša pasaules skrituļslaloma čempionāta milzu slaloma disciplīnā? Taisnības labad jāpiebilst, ka šis rezultāts tika sasniegts vēl 2019. gadā, un cerēsim, ka tas ieies vēsturē kā pēdējais šāds prēmēšanas gadījums.
Ik gadu prēmiju kopējā summa svārstās ap vienu miljonu eiro. Tā ir liela nauda Latvijas sporta mērogā, it īpaši ņemot vērā, ka izcilniekus apbalvo katru gadu. Lielu daļu prēmēto valsts tiešā vai netiešā veidā atbalsta caur Latvijas Olimpisko vienību un/vai kādu valstij piederošu uzņēmumu. Šobrīd rodas jautājums – kāpēc vispār sportistiem un treneriem jāpiešķir prēmijas? Man šādu atbilžu nav. Iespējams, dažiem tā ir patīkama balva un novērtējums pēc labi padarīta darba, tomēr tai nevajadzētu būt motivācijai sasniegt augstus rezultātus. Sportisti paši ir izvēlējušies iet šādu ceļu, un pirmo impulsu visbiežāk dod vecāki. Motivācijai jābūt uzvarai vai reāli sasniedzamam mērķim. Jaunzēlande, Zviedrija, Norvēģija un Lielbritānija ir starp valstīm, kurās par sasniegumiem olimpiskajās spēlēs nav prēmiju. Postpadomju valstīs novērojamas tendences, ka sportisti tiek atalgoti ar relatīvi lielām naudas balvām. Phjončhanas ziemas olimpiskajās spēlēs savus zelta medaļniekus visdāsnāk naudas izteiksmē bija plānojušas aplaimot Kazahstāna, Itālija, Latvija, Baltkrievija un Ukraina. Četras no minētajām piecām ir postpadomju valstis, kas varētu likt domāt, ka samērā lielu prēmiju piešķiršana ir PSRS laiku domāšanas stils.
Ja prēmiju piešķiršanu atcels, jāpanāk, ka tām ik gadu izlietoto miljonu eiro iegulda sporta sistēmā, radot labvēlīgākus apstākļus izaugsmei. Manuprāt, viena no lietām, kur būtu jāapsver naudas ieguldīšana, ir sportistu izglītība. Novembrī Latvijas Sporta federāciju padome sporta stipendijas piešķīra 51 studējošam sportistam. Šī ir lieliska iniciatīva, tomēr, zinot, kādos apstākļos sportisti nonāk pēc karjeras beigām, vēlme iegūt augstāko izglītību jāveicina vēl vairāk. Negaidīta trauma, un jāsāk meklēt jaunu darbu. Noslēgums bieži vien pienāk pavisam pēkšņi, un sākas īstā dzīve, kurā vairs nespēlē pēc sporta noteikumiem. Ja nav laikus iegūta izglītība, var gadīties, ka pēc karjeras beigām nereti kāds olimpietis izceļas ar savu "gudrību" publiskajā telpā. Labprāt izvairītos no sajūtas, kāda piemeklēja mani brīdī, kad, skatoties televīzijas tiešraidi, redzēju, kā divkārtējais olimpiskais medaļnieks un bijušais deputāts Viktors Ščerbatihs ārstus nosauc par slinkiem un stulbiem. Šādu situāciju dēļ sabiedrībā veidojas stereotipi, ka liela daļa sportistu ir idioti. Un man tikai atliek paņemt popkornu, lai redzētu sabiedrības reakciju tviterī un masu medijos, kur ziņu virsrakstos tiek apspēlēti lidojoši kosmonauti. Izglītība var būt glābšanas riņķis pēc karjeras beigām. Jā, Ščerbatihs ir absolvējis Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju (LSPA) un kopumā veiksmīgi darbojas savā lauciņā, kaut oficiāli viņš par bērnu treneri nemaz nedrīkst strādāt, jo jaunības gados ticis tiesāts.
Augstāko izglītību guvis arī Nagano olimpisko spēļu dalībnieks Roberts Raimo. Bijušais distanču slēpotājs un Latvijas Olimpiskās komitejas prezidenta amata kandidāts ikdienā nodarbojas ar saprātīgam cilvēkam grūti aptveramām lietām, pēdējā laikā aizraujoties ar viltus ziņu izplatītāja Valentīna Jeremejeva aizstāvēšanu. Vismaz šajā gadījumā izglītība nav devusi daudz papildu saprāta. Tomēr izglītība ir vērtība, lai sportists pēc slēpju, apavu vai riteņa pakāršanas uz nagliņas reālajā pasaulē spētu pastāvēt pats par sevi. Pašreizējā prēmiju sistēma noteikti būtu jāmaina arī tāpēc, lai par izciliem sasniegumiem tiktu apbalvoti tie, kuri tiešām ir sasnieguši izcilas uzvaras un kuru sasniegums izskanējis plašāk pasaulē, nevis tikai paziņu lokā. Tomēr, ņemot vērā pašreizējos apstākļus un pārmaiņu laikus Latvijas sportā, varbūt beidzot ir laiks pārtraukt prēmēt sportistus, sekojot citu valstu piemēram, un tādējādi šo summu, ko valsts piešķir no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem, ieguldīt citādā, lietderīgākā veidā.