Ilggadēja pieredze
Sāku tiesāt 2000. gadā, līdz ar to aizvadītas jau 20 sezonas. Nāku no Daugavpils, un toreiz pavisam nesen pilsētā bija atklāta ledus halle. Tēvs bija nacionālās kategorijas tiesnesis, un reiz es, divdesmitgadīgs jaunietis, aizgāju līdzi uz spēli – viņš sēdēja aiz vārtiem. Man tas iepatikās, un sāku tiesāt arī pats. Vispirms ārpus laukuma (vārtu tiesnesis, soda laika tiesnesis, sekretariātā), bet pēc tam jau arī gāju uz ledus. Pirms tam ar hokeju nebiju saskāries, vienīgi ziemās slidoju uz ezera. Tomēr, kad atvērās ledus halle, sākās jauna hokeja dzīve gan Daugavpilij, gan man.
Pagājušajā pavasarī man bija plānots tiesāt U18 pasaules čempionāta pirmās divīzijas turnīrā Itālijā, tomēr to atcēla. Ļoti gribējās tur būt, un man tas bija sāpīgi. Šajā vasarā trenējos kārtīgi, strādājot kopā ar KHL tiesnesi Andri Ansonu. Domāju, ka gatavojos tikai Latvijas čempionātam, tomēr vienā brīdī situācija mainījās.
Neskatāmies, kurš mūsējais
Pirms sezonas netikām brīdināti, ka var būt šādi pavērsieni. Pieredze ar KHL līmeņa spēlēm man gan bija, jo daudzus gadus esmu tiesājis Latvijas dzelzceļa kausā, tāpat vadījis pārbaudes spēles, kad Latvijā treniņnometnes aizvadīja Novosibirskas Sibir un Ņižņekamskas Neftekhimik komanda.
3. septembrī vienam no KHL tiesnešiem atrada Covid-19 pazīmes. Es biju darbā, kad ap deviņiem no rīta saņēmu zvanu – gatavojies, šodien būs nopietna spēle, tev jābūt laukumā. Šāda iespēja var gadīties tikai vienreiz dzīvē, tāpēc sapratu, ka to nedrīkst laist garām. Zīmīgi, ka tikai divas dienas pirms tam visiem Latvijas tiesnešiem tika uztaisīts Covid-19 tests. Sanāca, ka tas notika īstajā laikā, un man bija derīgi rezultāti, ka esmu negatīvs.
Pirmajās stundās nebija sajūtas, ka tiesāšu tik svarīgu spēli, tomēr, jo tuvāk tā nāca, jo satraukums pieauga. Stress ir pirms visām spēlēm. Lielākais uztraukums bija, kad izgāju laukumā, bet pāris minūšu laikā viss pārgāja. Liels pluss bija, ka man apkārt atradās labi pazīstami mūsējie tiesneši un visi atradāmies identiskā situācijā. Cits citam pateicām, ka mēs to varam, mēs mākam, viss būs labi. Runas, ka mēs, tiesneši, šajā mačā vairāk svilpām par labu pretiniekiem, lai neviens nedomātu, ka palīdzam Rīgas Dinamo, ir muļķīgas. Kad nākam laukumā, mums nav iedalījums mūsējie vai viesi, bet gan galvenais ir notiesāt pēc noteikumiem.
Otrā un trešā iespēja
Pēc nedēļas saņēmu nākamo zvanu, tomēr šoreiz jau bijām gatavi, ka šādas forsmažora situācijas Covid-19 laikā var gadīties. Savukārt šīs dienas jau gandrīz pusnaktī man piezvanīja no Maskavas un prasīja vai nākamajā dienā varu aizlidot uz Somiju un notiesāt Helsinku Jokerit maču pret Neftekhimik. Viss tika nokārtots, un jau no paša rīta lidoju prom. Tas gan bija liels pārsteigums, jo ir starpība tiesāt uz vietas Rīgā vai kaut kur lidot un sevi pierādīt. Turklāt mačus vajadzēja vadīt divas dienas pēc kārtas. Tās bija ļoti spilgtas dienas. Algu par šīm spēlēm vēl neesmu saņēmis. Oktobrī redzēšu, cik maksā KHL. Pats galvenais, ka šīs spēles var palīdzēt nākotnei, – jo labāk sevi parādīsim, jo labāk būs Latvijas hokejam.
Šobrīd KHL arvien pasliktinās situācija ar Covid-19. Nu jau ar to saskārušās gandrīz visas komandas un arī tiesneši. Domāju, lai sezona turpinātos, nepieciešams drošības ziņā izveidot kaut ko pa vidu starp to, kā ir Nacionālajā hokeja līgā (NHL) un šeit. Visticamāk, tomēr nepieciešams kaut kāds burbulis, tomēr nezinu, kā līgai tas sanāks. Krievijā ir daudz vietas, kur tādu varētu uztaisīt.