Sporta Avīzes aptaujā jau gandrīz trīs desmitgades tiek iesaistīts plašs ekspertu loks – amatpersonas, federāciju vadītāji, bijušie sportisti, žurnālisti, arī Sporta Avīzes lasītāji. Visu sametam vienā katlā, jo balsot vienkopus iespējams gan par labāko sportistu un sportisti, gan komandām un nacionālajām izlasēm, gan atlētiem ar veselības traucējumiem. Šī gada aptaujā no pirmās līdz pat pēdējai iesniegtajai atbilžu anketai cīņa par pirmo vietu starp Skujiņu un Porziņģi risinājās punkts punktā. Beigās tomēr svaru kausi nosliecās par labu šosejas riteņbraucējam, bet statistika ir ļoti interesanta, jo Skujiņam eksperti pirmo vietu atvēlēja 15,5 reizes, Porziņģis šo vērtējumu saņēma 24 aptaujās. Tomēr Skujiņš sešiniekā tika iekļauts 45,5 reizes, savukārt Porziņģis – 38 reizes. Ar to izrādījās pietiekami, lai noslēgumā carnikavietis finišētu augstāk, liepājnieku apsteidzot par 8,5 punktiem (viena pirmā vieta dod septiņus punktus). Sporta Avīzes janvāra numurā varat lasīt plašu sarunu ar aptaujas uzvarētāju, un viņš arī atklāj savas domas par šādiem balsojumiem, sacīdams, ka tajās tiek atspoguļoti nevis sportistu rezultāti, bet gan tas, ko cilvēki novērtē. "Pietiekoši labi argumenti ir gan vienam, gan otram, gan trešajam, cilvēkiem nepieciešams izlemt, kas viņiem ir svarīgāks," stāsta Toms. Citā sarunā Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidents Raimonds Lazdiņš norāda uz vēl kādu, ne pārāk bieži pieminētu jautājumu – sportisti sacensībās cīnās par goda pjedestāla augstāko pakāpienu, un tāpat cīņa viņu starpā notiek arī šāda veida aptaujās. Sīvs duelis balsojumā izvērtās arī duelī par trešo vietu. Šeit lielāko daļu aptaujas priekšā atradās pasaules čempionātā sudraba medaļu izcīnījušais biatlonists Andrejs Rastorgujevs, bet noslēgumā viņu tomēr par 2,5 punktiem apsteidza lielisku gadu aizvadījušais futbola klubs RFS. Piekto vietu ļoti stabili ieņēma tenisiste Aļona Ostapenko. Viņa un 2016. gada Sporta Avīzes aptaujas čempions Porziņģis pēdējos gados ir pirmā sešinieka regulārākie viesi. Pērn Ostapenko bija sestā, bet Porziņģis piektais, šoreiz abi kāpa uz augšu. Vēl viena sīva cīņa notika par noslēdzošo pozīciju godalgoto sešiniekā, un galu galā savstarpējā sāncensībā starp divām komandām, kas mums sagādāja daudz prieka mirkļu Parīzes olimpiskajās spēlēs, pludmales volejbolistes Tīna Graudiņa un Anastasija Samoilova par punktu apsteidza 3x3 basketbola izlasi. Ilgāku laiku pie sešinieka robežas un pat tajā turējās Parīzes paraolimpisko spēļu čempions Rihards Snikus, bet beigās viņš palika astotais.
Šis ir sportistu ar invaliditāti visu laiku augstākais rezultāts aptaujā, un viņi katru gadu tiek arvien vairāk novērtēti. Pērn desmitā bija paravieglatlēte Diāna Krūmiņa. Pirmo desmitnieku noslēdza pasaules rallija čempionāta augstākajā līgā lieliski debitējušie Mārtiņš Sesks un Renārs Francis, kā arī Stenlija kausa ieguvējs Uvis Balinskis. Trešās līdz desmitās vietas ieguvēji šoreiz aptaujā saņēma ievērojami vairāk punktu, nekā tas izdevās pirms gada, bet pēc tam no 11. pozīcijas jau rezultāti atgriezās iepriekšējās sliedēs. Tāpat pirms gada anketās tika minēts par 11 nominantiem vairāk, kas liek secināt, ka šoreiz mums bija vairāk īpaši augstu sasniegumu autoru – kaut arī tas neatviegloja izvēli, ekspertiem bija vairāk skaidrs sportistu loks, kuri ir pelnījuši atrasties starp sešiem labākajiem.
Aptaujā piedalījās arī Ministru prezidente Evika Siliņa un Rīgas mērs Vilnis Ķirsis, kuri abi pirmo vietu atvēlēja Kristapam Porziņģim. Pirmajā pozīcijā Porziņģi un otrajā Skujiņu ielika 14 no 50 ekspertiem, pirmās divas vietas pareizā secībā noteica tikai seši, un viena no tiem bija eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kura allaž savu balsojumu papildina arī ar plašu aprakstu. Viņa uzskata, ka vienā no pasaulē populārākajiem sporta veidiem, kurā ir milzīga konkurence, panākumi, kādus sagādājis Skujiņš, Latvijai nebija pat 2000. gadā, jo toreiz pasaules čempionātā uzvarējušais Romāns Vainšteins Sidnejas olimpiskajās spēlēs nestartēja. Eksprezidente pauž, ka Porziņģim ir visas iespējas kļūt par labāko sportistu Latvijā 2025. gadā, ar nacionālo izlasi izcīnot medaļu Eiropas čempionātā Rīgā, un piebilst, ka NBA čempiona tituls tad pat nebūs nepieciešams. Savukārt savam trešās vietas ieguvējam Andrejam Rastorgujevam viņa novēl Sporta Avīzes aptaujā uzvarēt 2026. gadā, kad viņš būs izcīnījis medaļu olimpiskajās spēlēs. Interesanti, ka gan Rīgas, gan Liepājas mēri aptaujā vienlīdz augstu novērtēja liepājnieku Seska un Franča sniegumu, turklāt Liepājas galvas Gunāra Ansiņa balsojumā viņi pat ir par pozīciju zemāk nekā pirms gada. Tas vēlreiz parāda, cik daudz lielisku rezultātu īpašnieku bija šoreiz, no kuriem ekspertiem vajadzēja izvēlēties labākos. Ar savām domām, pēc kādiem kritērijiem viņš izvēlējās sešinieku, dalījās basketbola mecenāts Mārtiņš Lauva, sacīdams, ka centies atlasīt, cik ļoti konkrētais panākums ir neiespējams un unikāls, ņemot vērā objektīvo realitāti – gan finansiālo, gan konkurenci u. c. –, kā arī cik ļoti tas iedvesmo tautas sportu – gan bērnus, gan jauniešus, gan arī pieaugušos pievērsties sportam. Savukārt Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta vadītājs Aleksandrs Samoilovs vietas sadalīja pēc gada labāko nominācijām. Pirmo vietu amatpersona atvēlēja diviem labākajiem sportistiem viņa vērtējumā, otro vietu – labākajai sportistei, trešo – labākajai komandai, ceturto – labākajai individuālajai komandai, piekto – labākajam jaunajam sportistam un sesto – labākajiem sportistiem tehniskajos sporta veidos.
Lai palielinātu, spiediet uz attēla!
Arī ikvienam no jums ir iespēja kļūt par 2025. gada aptaujas ekspertu, jo tādu ierasti saņem pieci lasītāji, kuri 12 mēnešos atbildējuši uz visvairāk jautājumiem Sporta Avīzē pieejamajā erudīcijas viktorīnā. Turklāt šis nav vienīgais novērtējums, ko iespējams nopelnīt, – viens veiksmīgākais katru mēnesi tiek pie lieliskas galda spēles no Brain Games, bet trīs gada precīzākie atbildētāji iegūst Sporta Avīzes abonementu. Ieskatieties janvāra numura pēdējā lapaspusē un sāciet krāt punktus 2025. gada kopvērtējumā.
Trešo gadu pēc kārtas papildu balsojumā piedāvājām izteikt savas domas arī par labāko Latvijas jauno sportistu U20 vecuma grupā (2004. gadā dzimuši un jaunāki). Iespēju izmantoja vairāk nekā 30 ekspertu un 16 no viņiem pirmo vietu atvēlēja un par 2024. gada Latvijas labāko jauno sportistu pasludināja talantīgo pludmales volejbolistu Kristianu Fokerotu. Kuldīdznieks šajā aptaujā triumfēja jau 2022. gadā, kad tā notika pirmoreiz. Tolaik pludmales volejbolists 17 gadu vecumā pārī ar Gustavu Auziņu bija uzvarējis pasaules U19 un Eiropas U18 čempionātos, ar Artūru Rinkeviču guvis otro vietu Eiropas U22 čempionātā, bet ar Edgaru Toču izmēģinājis spēkus Pasaules tūres sacensībās. Tagad viņš spēra jau nākamo soli. 2024. gada sezonas ievadā Fokerots pārī ar savu treneri Mārtiņu Pļaviņu nezaudēja nevienā spēlē Latvijas pāru iekšējā atlasē par iespēju piedalīties olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrā, un sekoja arī labs sniegums pašā kvalifikācijā, turklāt pirms tam izdevās veiksmīgi apstrīdēt antidopinga kontrolieru apsūdzības, ka jaunais sportists bijis tiem nesasniedzams. Vasarā Fokerots un Auziņš izcīnīja Eiropas U20 čempionu titulu, bet īsta zvaigžņu stunda pienāca rudenī. Vispirms 19 gadu vecais Fokerots un 39 gadus vecais Pļaviņš sensacionāli triumfēja Eiropas čempionātā, bet vēlāk tika izcīnīta trešā vieta Pasaules tūres Elite16 sērijas posmā. Otro vietu jaunā sportista aptaujā pārliecinoši ieņēma pasaules vicečempioni blakusvāģu motokrosā Daniels un Bruno Lielbārži, bet trešo vietu guva pasaules un Eiropas U23 čempione BMX riteņbraukšanā Veronika Monika Stūriška, kura pavisam nedaudz apsteidza 2023. gada labāko jauno sportisti Agati Cauni. Pieminēšanas vērti noteikti ir arī citi jaunie Latvijas sportisti, kurus eksperti iekļāva savos balsojumos, jo varbūt jau drīz viņi nopietni kandidēs uz augstām vietām Sporta Avīzes galvenajā aptaujā, – futbolists Dario Šits, autosportists Tomass Štolcermanis, hokejisti Dans Ločmelis un Olivers Mūrnieks, motobraucējs Kārlis Alberts Reišulis, snūkerists Artemijs Žižins, un viņi nebūt nebija vienīgie. Zīmīgi, ka vairāki eksperti uzskatīja, ka par labāko jāatzīst olimpisko finālu sasniegušais kārtslēcējs Valters Kreišs, tomēr viņš šai nominācijai bija gadu par vecu.
2024. gada aptaujas rezultāti (lai palielinātu, spiediet uz attēla!)
Lidl-Trek komandu pārstāvošais Toms Skujiņš teicamu formu uzņēma jau no paša sezonas sākuma. Pavasara pirmajās viendienas sacīkstēs Omloop Het Nieuwsblad viņš devās centrālajā atrāvienā un, kā stāsta šī mēneša intervijā, konkrētajā dienā bija pārliecinoši spēcīgākais starp šajā bēgļu grupā braukušajiem. Tomēr beigās peletons viņus panāca, un latvietis guva 27. vietu. Nedēļu vēlāk Skujiņš izcīnīja otro vietu Strade Bianche velobraucienā, kas ir viņa karjeras labākais rezultāts Pasaules tūres kategorijas viendienas sacensībās, turklāt sportists vienīgo reizi sezonā tika pasludināts par Lidl-Trek līderi, ko pilnībā attaisnoja. Arī pavasara sezonas turpinājumā Skujiņam bija augsti rezultāti, sekmīgākajos startos gūstot astoto vietu E3 Saxo Classic sacensībās un desmito Flandrijas velobraucienā, kas ir viņa līdz šim lielākais panākums kādā no piecām riteņbraukšanas monumentālajām sacīkstēm. Turklāt Flandrijā vēl pēdējā kilometrā tika saglabātas cerības uz pjedestālu. Pateicoties šiem rezultātiem, latvietis iekļuva pasaules ranga trīsdesmitniekā.
Pienākot vasarai, pirms prestižā Tour de France velobrauciena Toms saslima ar kovidu, kas liedza pilnvērtīgi trenēties, bet tāpat 18. posmā spēja izcīnīt ceturto vietu, sasniedzot savu otru augstāko rezultātu šajās sacensībās. Par galveno Tour de France mērķi Skujiņš izvirzīja apņemšanos labā formā sagaidīt Parīzes olimpiskās spēles, un tas izdevās teicami. Kaut arī viņš bija bez komandas biedru palīdzības, tomēr spēja nokļūt vienā atrāvienā ar vairākiem visaugstākās raudzes sportistiem. Tomēr lielā grupa apzinājās, ka tik spēcīgu atrāvienu nedrīkst laist prom, un viņus noķēra. Vēl vienu uzrāvienu viņš veica, tuvojoties finišam, kad kopā ar vairākiem partneriem vispirms noķēra vienu grupiņu un pēc tam vēl vienu, kas cīnījās par bronzas medaļu. Sprinteri Kristofu Laportu izšķirošajos metros apspēlēt tomēr neizdevās un latvietis izcīnīja ļoti cienījamo piekto vietu, kas Parīzē bija Latvijas individuālo sportistu augstākais rezultāts.
Sezonas beigās sportiskās formas virsotni vajadzēja sasniegt trešo reizi un tas uz pasaules čempionātu arī izdevās. Šeit viņš ilgstoši atradās atrāvienā ar īru Benu Hīliju, un vienā brīdī abi bija ļoti pamatīgi pietuvojušies līderim Tadejam Pogačaram, bet noslēdzošo soli tomēr neizdevās veikt. Skujiņš sacensības noslēdza uzreiz aiz goda pjedestāla, gūstot ceturto vietu. Līdz ar to lieliskus rezultātus viņš krāja visas sezonas garumā – gan pavasarī, gan vasarā, gan rudenī. Šobrīd latvietis pasaules rangā ieņem 27. vietu, bet viendienu sacensību ieskaitē atrodas ļoti augstajā septītajā pozīcijā.
Kristapa Porziņģa pārstāvētā Bostonas Celtics komanda iepriekšējās NBA sezonas regulārajā turnīrā rādīja pārliecinoši labāko sniegumu, svinot 64 uzvaras 82 spēlēs. Ļoti nozīmīga loma tajā bija arī liepājniekam, kurš sezonas otrajā pusē janvārī izcēlās vidēji ar 18,3 punktiem un 6,2 bumbām, februārī ar 23,0 punktiem un 7,0 bumbām, martā ar 20,4 punktiem un 7,1 atlēkušo bumbu, bet aprīlī vidēji ar 18,6 punktiem un 9,6 bumbām zem groziem. Regulārajā sezonā izdevās iztikt bez nozīmīgām traumām un aizvadīt 57 spēles, bet izslēgšanas turnīrā viņš jau pirmās kārtas ceturtajā cīņā guva ikra muskuļa traumu. Pēc vairāk nekā mēneša izlaišanas Porziņģis laukumā atgriezās finālsērijas pirmajā cīņā, bet jau otrajā iedzīvojās jaunā traumā. Nebūdams pilnīgi vesels, finālsērijas piektajā spēlē Porziņģis atkal gāja uz parketa un spārnoja komandu, kas izcīnīja 18. titulu vēsturē, bet pats kļuva par pirmo latvieti – NBA čempionu. Drīz pēc sezonas liepājnieka traumētajai kājai tika veikta operācija, tāpēc viņš nevarēja Latvijas izlasei palīdzēt olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā. Laukumā basketbolists atgriezās novembra beigās un arī šosezon turpina spēlēt rezultatīvi.
Sagaidot 2024. gadu, futbola kluba RFS prezidents Artjoms Milovs saviem spēlētājiem novēlēja aizvadīt maģisku sezonu – uzvarēt Virslīgas čempionātā, Latvijas kausa izcīņā un kvalificēties Eirokausu pamatturnīram. To izdevās paveikt. Viktora Moroza trenētā vienība sezonas sākuma daļā divreiz zaudēja Valmieras komandai, tomēr tas neliedza jau no pirmajām kārtām atrasties kopvērtējuma vadībā. Otrais no šiem zaudējumiem tika piedzīvots 5. maijā, bet pēc tam nākamo neveiksmi Virslīgā čempioni cieta vien 17. oktobrī pret Audu. Galvenie konkurenti Riga arī veica uzvaru gājienu un neļāva atslābt ne mirkli, tomēr priekšpēdējā kārtā RFS spēja nodrošināt savu trešo Latvijas titulu. Eirokausu kvalifikācijas sistēma nosaka, ka valstu čempioniem ļoti svarīgi ir pārvarēt UEFA Čempionu līgas pirmo kvalifikācijas kārtu, kas pēc tam paver lielas izredzes uz kādu no pamatturnīriem. Latvijas klubi to nebija paveikuši 15 sezonas, bet 2024. gadā izdevās ilgo sēriju lauzt, gan mājās, gan viesos droši apspēlējot Ziemeļīrijas čempionu Larne. Turpinājumā RFS pārliecinoši piekāpās Norvēģijas čempioniem Bodo/Glimt un Eirokausu kvalifikāciju turpināja UEFA Eiropas līgā. Bez lielām problēmām tika uzvarēta Andoras spēcīgākā komanda Santa Coloma un jau garantēta vieta pamatturnīrā, bet pēc tam trillerī un pēcspēles sitienos apspēlēta arī Kipras čempione Nikosijas Apoel, kas nozīmēja, ka pamatturnīrs tiks spēlēts tieši otrajā spēcīgākajā turnīrā Eiropas līgā, ko kāda Latvijas komanda iespējusi otro reizi vēsturē. Šeit vispirms tika viesos pārliecinoši zaudēts Bukarestes vienībai FCSB, bet visi nākamie mači bijuši ļoti saspringti, iegūstot divus punktus par neizšķirtiem pret Stambulas Galatasaray un Briseles Anderlecht. Paralēli RFS sacentās un triumfēja arī Latvijas kausā, kur izcēlās ar to, ka gan ceturtdaļfināla cīņā ar Valmieru, gan pusfinālā pret Riga, gan arī finālā pret Auda uzvaras guva, laukumā laižot otro sastāvu.
Andrejs Rastorgujevs gada pirmajos trijos biatlona Pasaules kausa posmos arvien uzņēma sportisko formu, virsotni sasniedzot ar desmito vietu iedzīšanā Rūpoldingā un pēc tam Antholcā gūtu 13. vietu individuālajā distancē, piekto vietu jaukto pāru stafetē ar Baibu Bendiku un 13. vietu masu startā. Pēc Eiropas čempionāta, kurā tika izcīnīta ceturtā vieta sprintā, jau bija pienācis pasaules čempionāts. To alūksnietis sāka ar 12. vietu sprintā, 19. vietu iedzīšanā un ceturto vietu individuālajā distancē, par vienas kļūdas tiesu atpaliekot no pjedestāla. Sekoja astotā vieta jaukto pāru stafetē un 16. vieta vīru stafetē, bet pasaules čempionāts ierasti noslēdzās ar masu startu. Abās guļus šaušanās viņš aizvēra visus mērķus un nonāca līderu grupiņā. Trešajā šaušanā trīs no šīs grupas sportistiem bija neprecīzi, bet Rastorgujevs nekļūdījās un jau slēpoja otrais aiz Juhannesa Tinjesa Bē. Pēdējo reizi viesojoties ugunslīnijā, viņi abi atkal aizvēra visus mērķus un šādā secībā arī sasniedza finišu. Tas Rastorgujevam ļāva izcīnīt trešo pasaules čempionāta medaļu Latvijas biatlona vēsturē. Sezonas noslēdzošajos trijos etapos alūksnietis vēl divas reizes iekļuva desmitniekā individuālajās sacensībās, turklāt posmā ASV Latvijas vīri izcīnīja desmito vietu stafetē, sasniedzot labāko rezultātu sešu gadu laikā. Pasaules kausa noslēguma kopvērtējumā Rastorgujevs ieņēma 17. vietu. Vasarā Andrejs izcīnīja bronzu pasaules čempionātā vasaras biatlonā, bet šo sezonu sācis ar vairākiem rezultātiem pirmajā trīsdesmitniekā.
Latvijas visu laiku labākā tenisiste Aļona Ostapenko jau gada otrajā nedēļā triumfēja 500 punktu sacensībās Adelaidā un pirmoreiz kopš 2018. gada septembra atgriezās pasaules ranga desmitniekā. Sekojošajā Australian Open turnīrā viņa zaudēja trešajā kārtā, bet pēc tā ieguva vēl vienu titulu, uzvarot 500 punktu turnīrā Lincā. Nākamais spilgtais uznāciens sportistei bija vasarā, kad viņa Vimbldonas pirmajās četrās spēlēs nevienā setā nezaudēja vairāk par trim punktiem. Tomēr ceturtdaļfinālā neizdevās salauzt nākamo čempioni Barboru Krejčīkovu. Dubultspēlēs viņa kārtējo sezonu sacentās ar ukrainieti Ludmilu Kičenoku. Pirmais tituls tika izcīnīts jau gada pirmajā nedēļā, bet īpaši sekmīgi pāris nospēlēja Grand Slam sacensībās, sasniedzot finālu Australian Open un triumfējot US Open. Šis bija Ostapenko trešais Grand Slam tituls karjerā.
Tīna Graudiņa un Anastasija Samoilova gadu sāka ar ceturto vietu Elite16 turnīrā Dohā, vēlāk gūta piektā vieta Espinju un neilgi pirms olimpiskajām spēlēm divos turnīros izcīnīta trešā vieta. Parīzē mūsējās pēc negaidīti pārliecinoša zaudējuma pirmajā mačā un sīvas uzvaras pār pastarītēm otrajā cīņā uzņēma sportisko formu, trešajā duelī pieveicot vēlākās sudraba medaļnieces no Kanādas. Astotdaļfinālā grūtā duelī uzvarētas arī vācietes, televīzijas kameru priekšā parādot komandas garu, bet ceturtdaļfinālā zaudēts brazīlietēm, kaut gan mačs tika sākts ar 6:0 izrāvienu. Olimpiskās spēles noslēgtas piektajā vietā. Pēc šī turnīra gūta arī piektā vieta Eiropas čempionātā un latvietes pat uz dažām nedēļām izvirzījās pasaules ranga vadībā. Gada izskaņā Graudiņa/Samoilova izcīnīja bronzu sezonas finālturnīrā.