«Izlase ir ļoti daudz ieguvusi ar Evara atgriešanos komandā. Tas jūtams gan laukumā, kur stabilizē spēli aizsardzībā, gan ārpus tā, kur viņš pēc sava rakstura ir līderis,» izlases galvenais treneris Valdis Labanovskis izceļ Klešnika lomu komandas spēlē. Vienpadsmito sezonu bundeslīgā sākušais handbolists nenoliedz, ka šajos gados jau ir krietni pārvācojies, taču viņš ir gatavs atsaukties valstsvienības aicinājumam tik ilgi, kamēr pats spēlēs augstākajā līmenī.
Iepriekš teici, ka biji pārsteigts par lielo pārsvaru kvalifikācijas pirmajā spēlē Portugālē.
Gaidījām, godīgi sakot, lielāku cīņu. Varbūt mēs esam kļuvuši labāki? Tā gan nav labi teikt, uzcelt savu latiņu pašiem par augstu. Darījām visu, lai uzvarētu. Tā tas rezultāts auga un auga.
Kāds noskaņojums pirms kvalifikācijas cikla sākuma bija spēlētāju vidū?
Kā jau pirms katra jauna sākuma, pirms pirmās spēles visi ir noskaņojušies parādīt, kura būs mūsu vieta grupā. Komandā vēl ir daudz jaunu, cīņasspara pilnu spēlētāju. Veiksmīgi esam izturējuši paaudžu maiņu. Cenšamies iet un cīnīties katrā spēlē, redzēsim, kas no tā beigās iznāks.
Pats valstsvienībā pirms gada atgriezies pēc ilga pārtraukuma. Kāda bija sajūta faktiski jaunā kolektīvā?
Ja pats par sevi, tad agrāk noteikti guvu vairāk vārtu (smejas). Pēc pleca traumas esmu atgriezies ar citiem uzdevumiem, taču esmu priecīgs par katru savu pienākumu izlasē. To, ka nevaru tik daudz nospēlēt uzbrukumā, tik ļoti nejūt, jo manā pozīcijā ir ļoti labs spēlētājs [Dainis Krištopāns].
Cik daudz mainījusies izlase salīdzinājumā ar laiku pirms pauzes?
No spēlētājiem toreiz komandā jau bija Ingars [Dude], arī Aivis [Jurdžs] tik tikko bija ienācis komandā. Kad pēc pārtraukuma atgriezos, biju starp pavisam svešiem spēlētājiem. Uzņēma mani ļoti labi. Visi ir jauni spēlētāji, kuri savā starpā labi saprotas. Komandā nav zvaigžņu, lai gan netrūkst labu handbolistu, kuri spēlē labā līmenī. Arī viņi pēc uzvedības ir pavisam vienkārši cilvēki.
Kam jānotiek, lai valstsvienība spētu tikt uz finālturnīru?
Jāaug no spēles uz spēli. Vajadzīgs arī mazdrusciņ veiksmes, un tad jau varam pacīnīties par finālturnīru. Agrāk veiksmes vajadzēja daudz vairāk. Šobrīd mums tiešām ir ļoti laba komanda. Tikšana uz finālturnīru būtu liels grūdiens gan spēlētāju, gan visa Latvijas handbola attīstībā. Kādu brīdi jau likās pavisam bēdīgi mūsu handbolā, bet pēdējā laikā šķiet, ka atkal nedaudz kāpjam augšup.
Kā nopelns tas ir?
Federācija pēdējos gados ir krietni sasparojusies. Ir notikušas dažas pārmaiņas pareizā virzienā, un, kas nav mazsvarīgi, arī valstsvienībai izdevies gūt pietiekami labus panākumus.
Vai tas, ka šosezon Vācijas pirmajā bundeslīgā pirmo reizi ir trīs latvieši, nozīmē izlases līmeņa celšanos?
Noteikti. Tas, ka spēlējam augstākā līmenī klubos, palīdz arī izlasei. Agrāk, kad Vācijā biju viens latvietis, nereti prasīja: kur tad pārējie? Šobrīd arī tie, kas spēlēja zemākās līgās, tikuši augstāk, tāpēc arī ar Latvijas izlasi vairāk rēķinās, jo redz, kādus klubus pārstāvam.
Visu interviju ar E.Klešniku lasiet pirmdienas, 4.novembra, laikraksta Diena 22.-23.lpp!