Patlaban vairāk esi boksa vai vingrošanas cilvēks?
Aktīvi darbojos abos sporta veidos. Man šeit, Rīgā, kā arī Lietuvā un Maskavā ir vispārattīstošās vingrošanas skolas, bet boksā darbojos kā promoters. Rīkojam boksa un cīņu šovus. Mums Rīgā ir trīs zāles – Imantā, Pļavniekos un centrā – un vairāki labi jaunie bokseri.
Kā radās saistība ar boksu?
Iepriekš gadus piecpadsmit boksējos vairāk veselības un fiziskās sagatavotības dēļ, bet pirms trim gadiem man piedāvāja izīrēt vingrošanas zāli, kurā telpas mums bija par lielu. Sadalījām šo zāli ar draugu, kurš darbojās boksā, un pamazām tas attīstījās, līdz atvērām vēl vienu zāli olimpiskajā centrā. Tur nopirkām pat olimpisko ringu, sarīkojām atklāšanas pasākumu, nelielu šovu. Uzaicinājām vairākus mūsu vadošos bokserus, un sanāca pilna zāle, seši simti cilvēku. Visiem ļoti patika, un viņi gribēja šādus pasākumus vēl.
Sanāca pirmsākums pašreizējiem LNK boksa šoviem?
Tieši tā. Pavisam nejauši kļuvām par promoteriem. Otro šovu sarīkojām olimpiskā centra zālē, bet pēc tam jau Arēnā Rīga. Prieks, ka pasākums izvērties tik varens, taču sākums nebija viegls – tās bija lielas investīcijas un darbs ar mūsu bokseriem. Tagad mūsu mērķis ir padarīt boksu par nacionālo sporta veidu. Milzu nopelni ir Mairim Briedim, kurš visiem parādīja, ka latvietis var boksēties pasaules līmenī. Tagad mums ir Mārcis Grundulis, Oskars Grosmanis, Emīls Špīss – vesela rinda jaunu, talantīgu puišu, kuri redz šo iespēju, trenējas divas reizes dienā. Mums ir viss nepieciešamais, sporta zāles, uzturs, medicīna, fiziskā sagatavotība un vieglatlētika. Ir sistēma, kas darbojas.
Kāpēc kaut ko līdzīgu necenties panākt vingrošanā, kur tomēr esi pavadījis vai visu mūžu?
Vingrošanā ir mazliet cita specifika. Tas ir masveidīgs sporta veids. Mums ir daudz bērnu jau no pusotra gada vecuma, ir ļoti laba zāle olimpiskajā centrā, ir Elīna Vihrova, kurai ir potenciāls kļūt par augsta līmeņa sportisti un paraugu jaunajiem. Tomēr vingrošana ir daudz sarežģītāks sporta veids, turklāt konkurence pasaulē ir nesalīdzināmi lielāka. Boksā var sākt trenēties četrpadsmit gadu vecumā un astoņpadsmit gados jau profesionāli normāli boksēt. Vingrošanā tas nav iespējams.
Vingrošanā arī trenē?
Nē, vairāk kontrolēju procesu. Trenēšanai neatliek laika. Vienu brīdi strādāju ar Dmitriju Trefilovu. Bija labi rezultāti, arī medaļa Pasaules kausa posmā, tomēr netikām uz Rio olimpiskajām spēlēm.
Agrāk darbojies arī Latvijas Vingrošanas federācijā!
Līdz 2017. gadam, kad es netiku ievēlēts, bet jau tuvākajā laikā būs jaunas vēlēšanas, kurās, cik noprotu, esmu vienīgais kandidāts uz prezidenta amatu. Jānis Čakstiņš (pašreizējais prezidents – aut.) no amata atteicās, un man ir iespēja pārņemt šo organizāciju. Iepriekš astoņus gadus strādāju par viceprezidentu, pēc tam kandidēju uz prezidenta amatu, taču netiku. Šobrīd federācija ir praktiski bankrotējusi, naudas nav, sponsoru nav, attīstības nav. Diemžēl.
Nav arī panākumu augstākā līmeņa sacensībās. Šajās dienās notiek pasaules čempionāts, kurā rezultāti ir pieticīgi!
Situācija nav spoža, bet nav arī tik traki. Elīnai Vihrovai ir labas iespējas tikt uz Tokijas olimpiskajām spēlēm (slimības dēļ Vihrovai gan starts Štutgartē bija neveiksmīgs, taču iespēja kvalificēties ir vēl Eiropas čempionātā vai ar rīkotāju ielūgumu). Ja izdosies to realizēt un kārtīgi pastrādāt kādā no disciplīnām, viņa tajās var pacīnīties pat par vietu finālā.
Tomēr augsta līmeņa sportistu mums ir teju uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi!
Ir sarežģīti, jo nav jau cilvēku. Mums ir tikai divas vingrošanas skolas. Piemēram, Krievijā tādu ir tūkstošiem, nemaz nerunājot par Ķīnu, Japānu un ASV, kur ir miljoniem vingrotāju.
Tomēr pats tikko teici, ka mums vingrošanā ir daudz bērnu!
Tā ir attīstošā vingrošana, kas ir mazliet citādi, – tas ir veselībai. Sporta vingrošanā jātrenējas katru dienu pa sešām stundām. Ne visiem tas patīk, un ne visi to var izturēt. Piemēram, Igora Vihrova (Sidnejas olimpisko spēļu čempions, šobrīd treneris) komandā bija divi superjuniori, taču četrpadsmit gadu vecumā viņi izlēma pāriet uz citu sporta veidu. Bez liela treniņu apjoma vingrošanā ir nereāli kaut ko sasniegt. Ir jāsamierinās ar slodzi, traumām un nemitīgiem treniņiem.
Kā ir ar treneriem?
Augstākā līmeņa profesionāļu mums diemžēl trūkst. Igors ir labais piemērs – trenē ne tikai savu meitu, bet arī divas komandas. Vingrotāji, kuriem pašiem bijuši lieli sasniegumi, strādā ārzemēs, kur viņiem var piedāvāt atbilstošu atalgojumu. Tas pats Trefilovs strādā Maskavā, Vitālijs Kardašovs ir Zviedrijā, Seulas olimpisko spēļu medaļniece Natālija Laščonova jau ilgstoši ir ASV. Mēs nevaram viņiem samaksāt tik daudz, cik viņi būtu pelnījuši. Taču treniņu apstākļi mums ir labi – daudz labāki nekā tajā laikā, kad es pats trenējos. Ir brīnišķīgas zāles, aprīkojums. Agrāk tā nebija, un paldies Vācijai, ka mums bija iespēja trenēties tur, startēt bundeslīgā. Jau no sešpadsmit gadu vecuma mēnešiem ilgi uzturējāmies tur. Latvijā pirms Sidnejas olimpiskajām spēlēm mums nebija pat vingrošanas paklāja. Bija tikai celiņš, uz kura Vihrovs gatavojās. Nebija pat tiltiņa atbalsta lēcienam.
Vācijā jūs gaidīja atplestām rokām vai tomēr kā konkurentus?
Klubu sacensībās viņiem vajadzēja labus sportistus, mums bija labākie rezultāti bundeslīgā. Katru nedēļu tur sacentāmies daudzcīņā, tā bija lieliska pieredze. Katru nedēļu bija jābūt stabilam, jo tā bija arī iespēja nopelnīt naudiņu.
Psiholoģiski tik jauniem nebija grūti ilgstoši būt prom no mājām?
Viegli nebija, lai gan dzīves apstākļi tur bija labāki nekā pie mums deviņdesmito gadu vidū. Pēc padomju laika šeit gāja diezgan traki, tomēr vienmēr ilgojos atgriezties Latvijā. Vācijā, Šveicē un citur man tik ļoti nepatika.
Visu interviju lasiet avīzes Diena pirmdienas, 7. oktobra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!