Pieņemot, ka mazākā robeža, no kuras mājsaimniecība varētu potenciāli izvērtēt iespēju kļūt par jauna mājokļa īpašnieku, ir 20 kvadrātmetru uz vienu mājsaimniecības locekli, Latvijas Bankas speciālisti aplēsuši, ka minimālie nepieciešamie ienākumi pēc nodokļu samaksas ir 200 latu uz vienu mājsaimniecības locekli. Pamatojoties uz Latvijas Bankas pasūtītās iedzīvotāju aptaujas rezultātiem, ir 44 tūkstoši maksātspējīgu mājsaimniecību, kas atbilst šim kritērijam un nākotnē varētu iegādāties sev jaunu mājokli.
Turklāt vairāk nekā puse jeb 25 tūkstoši no šiem 44 tūkstošiem mājsaimniecību ir zemākajā ienākumu grupā - ar ienākumiem no 201 līdz 250 latiem uz vienu tās locekli. "Ar pašreizējo hipotēku kredītu skaita pieauguma tempu un vienu kvadrātmetra cenas un ienākumu attiecību tas nozīmē samērā neilgu dzīvokļu cenu kāpuma perspektīvu (1,5-2 gadi)," norāda Latvijas Bankas speciālisti.
Savukārt pieņemot, ka zemākā robeža ir 25 kvadrātmetri uz vienu iedzīvotāju, potenciālo pircēju skaitu sarūk līdz aptuveni 20 tūkstošiem un tādējādi dzīvokļu cenu kāpumam būtu jābeidzas jau 2007.gada pirmajā pusē, secinājuši Latvijas Bankas speciālisti.
Tajā pašā laikā Centrālās bankas speciālisti arī norāda, ka Latvijā vēl jāuzbūvē 7,8 miljoni kvadrātmetru dzīvojamās platības, lai sasniegtu Igaunijas līmeni, un 14,3 miljoni kvadrātmetru, lai sasniegtu Slovēnijas līmeni. Pieņemot, ka pašlaik būvniecības jaudas ir pilnībā noslogotas, saglabājoties 2006.gadā ekspluatācijā nodotās dzīvojamās platības apjomam, Latvija varētu sasniegt Igaunijas līmeni pēc 8,7 gadiem, bet Slovēnijas - pēc 15,8 gadiem, aplēsuši Latvijas Bankas speciālisti.
Ja dzīvojamās platības apjoms katru gadu pieaugtu par 10% vai 20% (piemēram, ievedot darbaspēku un pieaugot jaudām), Latvija sasniegtu Igaunijas līmeni attiecīgi 6,1 vai 4,9 gados, bet Slovēnijas līmeņa sasniegšanai Latvijai būtu nepieciešami attiecīgi 9,4 vai 7,1 gads.
Latvijas Bankas speciālisti atzīst, ka 2001.gadā Rīgā strādājošais varēja nopirkt dzīvokļa vienu kvadrātmetru vidēji par vienu mēneša neto algu, savukārt pēdējos divos gados novērotais cenu pieaugums būtiski apsteidza neto algas pieaugumu, un 2006.gada trešajā ceturksnī Rīgā strādājošajam būtu jāiztērē jau trīs mēneša neto algas, lai iegādātos dzīvokļa vienu kvadrātmetru. Turklāt Rīgas iedzīvotāji maksā par dzīvokļiem relatīvi vairāk nekā citu Eiropas Savienības (ES) valstu pilsētu iedzīvotāji.
Tāpat Latvijas Bankas speciālisti pētījumā norāda - kaut arī jauno mājokļu īpatsvars Latvijā ir augstāks nekā Igaunijā, 2006.gada otrajā pusgadā Tallinas centrā dzīvokļu cenas stabilizējās, bet mikrorajonos vecā tipa dzīvokļu cenas pat kritās par 10-20%, savukārt Rīgā cenas turpina pieaugt. "Tādējādi var secināt, ka dzīvojamais fonds nav noteicošais cenu stabilizācijas rādītājs un būtisks pieprasījuma uzturēšanas faktors ir iedzīvotāju maksātspēja," uzsver centrālās bankas speciālisti.
Pētījumā arī teikts, ka uzbūvēto dzīvokļu skaits uz 1000 iedzīvotājiem pēdējo desmit gadu laikā Latvijā bijis viszemākais Baltijas valstīs. 2006.gadā Latvijā ekspluatācijā bija plānots nodot aptuveni 6000 dzīvokļu (2,6 dzīvokļi uz 1000 iedzīvotājiem), bet tas tomēr nav pietiekami, lai sasniegtu kaimiņvalstu līmeni.
Baltijas valstīs dzīvojamais fonds uz vienu iedzīvotāju ir visai līdzīgs. Augstākais līmenis ir Igaunijā - 28,2 kvadrātmetri uz vienu iedzīvotāju, seko Lietuva - 26 kvadrātmetri un Latvija - 24,6 kvadrātmetri. Salīdzinājumā ar ES15 valstīm šis rādītājs ir aptuveni divas reizes zemāks.
"Tādējādi var secināt, ka, ceļoties iedzīvotāju labklājības līmenim un attīstoties hipotekārajai kreditēšanai, dzīvokļu pieprasījums augs un ilgtermiņa perspektīvā Baltijas valstis sasniegs ES15 valstu līmeni. Savukārt vidējā un īsā termiņā sprādzienveidīgs pieprasījuma kāpums nav gaidāms, jo Baltijas valstu iedzīvotāju ienākumi salīdzinājumā ar ES15 valstīm joprojām ir ļoti zemi," vēstī Latvijas Bankas speciālisti.
Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka šogad pirmajā ceturksnī būvniecības apjomi Latvijā auguši par 17%.