Tā 2012. gada otrajā ceturksnī 17 eirozonas valstu ekonomika, salīdzinot ar situāciju pirms gada, kritās par 0,4% (ES-27 - par 0,2%), un ekonomisti uzskata, ka lejupslīde turpināsies. ASV ekonomikā šajā laikā bijis pieaugums par 0,4%, bet Japānā - par 0,3%. Tieši Japāna un tās Zudusī desmitgade, proti, ilgstoša ekonomikas recesija, ko japāņi piedzīvoja XX gadsimta beigās, tiek piesaukta kā drauds Eiropai turpmākajos gados.
Četri scenāriji
Ekonomisti visā pasaulē radījuši virkni modeļu iespējamajai notikumu attīstībai turpmāk - gan globālajai ekonomikai kopumā, gan atsevišķām valstīm. Tos var sadalīt četros atsevišķos pamata scenārijos (maz gan ticams, ka no šiem modeļiem dzīvē kāds īstenosies tīrā veidā).
Dabiskais scenārijs jeb notikumu attīstība, kāda tā būtu, ja dažādu valstu valdības koordinēti neiejauktos ekonomiskajos procesos, vadoties pēc principa too big to fail (pārāk liels, lai kristu). Šīs iejaukšanās rezultātā turpina pastāvēt vairums to finanšu institūtu un uzņēmumu, kuriem patiesībā sen bija jābūt bankrotējušiem, un valstis turpina ieguldīt tajos astronomiskas summas. Nekas neliecina, ka šī politika varētu tikt pārtraukta, kaut arī daudzviet pieaug bezprecedenta taupības pasākumiem pakļauto iedzīvotāju neapmierinātība ar to, ka finanšu institūti, kuri vainojami krīzē, turpina saņemt dāsnu atbalstu.
Ekonomiskā uzplaukuma scenārijs, atliekot esošo problēmu risināšanu uz nenoteiktu laiku. Iepriekšējās desmitgadēs ir daudz veiksmīgu piemēru tam, ka potenciālās krīzes iespējams attālināt, pārorientējoties uz jauniem tirgiem vai jaunām nozarēm, kurās ieguldīt līdzekļus. Šādi «ugunsdzēsēji» savulaik bija bijusī PSRS, Ķīna, interneta ekonomika utt. Arī pašlaik tiek intensīvi meklēts šāds ekonomikas glābšanas riņķis (zaļā ekonomika, ieguldījumi enerģētikā u. c.).
Inflācijas scenārijs jeb «naudas drukāšana» un ieplūdināšana ekonomikā, kas noved pie relatīva uzplaukuma, kreditēšanas atjaunošanās un ekonomiskās aktivitātes. Tas iespējams līdz brīdim, kamēr inflācija nekļūst draudoša un centrālās bankas nepalielina procentu likmes, kas savukārt nozīmē atkal jaunu kritumu (W veida scenārijs).
Japānas scenārijs, pēc analoģijas ar ekonomisko situāciju Japānā pēc 1990. gada, kad valstī plīsa nekustamā īpašuma un finanšu tirgu burbuļi un sākās finanšu krīze, no kuras Japāna īsti nav atguvusies joprojām. Tāpēc Japānas pieredze tiek dēvēta par Zudušo desmitgadi vai pat Zudušajām desmitgadēm. Japānas scenārijs nozīmē gadiem vai pat gadu desmitiem ilgu ekonomisko stagnāciju, nelielai attīstībai mijoties ar lejupslīdi (laikā no 1990. līdz 2000. gadam Japānas IKP auga vidēji par 0,8% gadā), valdības īstenotas daudzmiljardu ekonomikas stimulēšanas programmas, nepieciešamību valstij pārņemt faktiski bankrotējušus finanšu institūtus, ārkārtīgi zemas vai pat nulles procentu likmes Centrālajā bankā, gigantisku valsts parādu.
Japāņu pieredze
Japānas scenārijs ir īpašas uzmanības vērts, jo aizvien biežāk izskan ekonomistu brīdinājumi, ka tieši šajā virzienā sāk slīdēt kā globālā, tā ASV un ES ekonomika. Tomēr, lai arī Japānas Zaudētie gadi tradicionāli tiek zīmēti melnās krāsās (uzskatot, ka Japānas valdības un Centrālās bankas lēmumi reizi pēc reizes bija novēloti), netrūkst ekonomistu, kuri uzskata notikumus Japānā par labāko iespējamo risinājumu. Tā Nobela prēmijas laureāts Pols Krugmans sarunā arFinancial Times (26. 05. 2012.) paziņoja: «Viens no maniem iecienītākajiem jokiem ir šāds - tiem no mums [ekonomistiem], kuri duci gadu atpakaļ uztraucās par Japānu, vajadzētu doties uz Tokiju un atvainoties imperatoram. Kad cilvēki jautā, vai mēs kļūsim par Japānu, es atbildu - es vēlos, lai mēs spētu kļūt par Japānu.»
Radikālākie šī viedokļa aizstāvji uzskata, ka Japānas Zudusī desmitgade ir mīts, kas radies no «nepareizas teorijas» (Kels Kellijs, The Myth of Japan's Lost Decades). Pēc viņu domām, tradicionāli tiek pieņemts, ka par situāciju kādas valsts ekonomikā liecina tās IKP, un Japānas gadījumā IKP stagnācija ir uzskatāma. Tajā pašā laikā IKP nav objektīvs parametrs, jo rāda tikai apgrozībā esošo naudas masu un preču vai pakalpojumu cenas, vienlaikus neko neliecinot par to kvalitāti. Un tā kā Japānas valdība un Centrālā banka pēc 1990. gada īsteno konservatīvu monetāro politiku, ieplūdinot ekonomikā salīdzinoši nelielus naudas apjomus, bet komercbankas fiziski nespēj izsniegt apjomīgus kredītus, «matemātiskajam IKP» nav no kurienes rasties.
Galvenais objektīvais rādītājs, pēc K. Kellija domām, ir IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes, un šajā ziņā Japāna atrodas vienā līmenī ar attīstītajām valstīm. SVF statistika liecina, ka laikā no 1990. līdz 2011. gadam Japānā šis rādītājs pieaudzis no 19 līdz 34,7 tūkstošiem ASV dolāru un īpaši neatpaliek no, piemēram, ASV. Faktiski tas nozīmē, ka Japānā priekšroka tiek dota reālās ekonomikas attīstīšanai, izmantojot nevis kredītus, bet pašu kapitālu. Šādas darbības slikti atspoguļojas monetārajā statistikā, taču nozīmē reālu ekonomisko izaugsmi - preču un pakalpojumu ražošanu. Tiesa, lai panāktu šādu situāciju, Japānai bija virkne priekšnoteikumu: augsta sociālā kohēzija un zema ekonomiskā nevienlīdzība sabiedrībā, ļoti augsts privāto uzkrājumu līmenis, kas ļāva finansēt masīvos budžeta deficītus, zems privāto parādu (kredītsaistību) līmenis, kā arī attīstīta, uz eksportu orientēta rūpniecība.