Aiziešana pagrīdē

Jau kopš Covid-19 izplatības pirmsākumiem apvienotajā Eiropā visa atbildība par cīņu pret vīrusu pilnībā atrodas dalībvalstu rokās. Var dažādi vērtēt valstu pieņemtos lēmumus vīrusa izplatības ierobežošanai, kā arī konkrētu politiķu izteikumus un rīcību, tomēr šeit jāņem vērā, ka nekādu vienotu Eiropas mēroga rīcības instrukciju šādiem gadījumiem vienkārši nav un uz apdraudējumiem tiek reaģēts atbilstīgi katras valsts izpratnei un iespējām.

Teorētiski kādus vienotas rīcības plānus apvienotās Eiropas gadījumā vajadzētu gaidīt no pārrobežu varas struktūrām ar Eiropas Komisiju (EK) priekšgalā. Pēdējā tomēr ir ES valdības sava veida analogs, turklāt ar regulārām pretenzijām uz sava pilnvaru loka (lasiet – varas) paplašināšanu, un šis tiešām ir gadījums, kad EK un arī citi apvienotās Eiropas institūti varētu pierādīt, ka tie nav nekādi liekēži un Briseles birokrāti, bet aktīvi reaģēt gatavas un rīcībspējīgas politiskās konstrukcijas.

Var, protams, aizbildināties ar to, ka sabiedrības veselība ir jautājums, kas gandrīz pilnībā atrodas dalībvalstu kompetencē, tomēr sevišķi pārliecinoša šī atruna neizklausās. Jebkurā gadījumā tā neizskaidro, kāpēc EK un arī citas ES struktūras jau kopš krīzes pirmsākumiem ir aizgājušas gandrīz pilnīgā pagrīdē, pa retam izplatot vien atsevišķus un arī tad novēlotus amatpersonu paziņojumus.

Tieši tāpat tā nav atbilde uz haosu ES iekšienē, kādu ir radījusi vispārējā un ar pārējām valstīm maz saskaņotā vai vispār nesaskaņotā robežu slēgšana un citi nacionālie karantīnas pasākumi. Bez sajukuma šādos gadījumos iztikt nav iespējams, taču, ja nu kāds varēja jucekli mazināt, tad ES struktūras, par kuru vēlmi uzņemties iniciatīvu nekas joprojām nav dzirdams.
Vēl bēdīgāk ir ar Eiropas mēroga solidaritātes pasākumiem un palīdzības sniegšanu Covid-19 īpaši apdraudētām valstīm vai reģioniem. Šādu pasākumu nav vispār, jo nav neviena, kas uzņemtos iniciatīvu un koordināciju. Uzskatāms situācijas novērtējums ir Itālijas valdības vēršanās ar palīdzības lūgumu pie Ķīnas.

Kopumā, lai kā arī turpmāk neattīstītos situācija, paliks daudz un ļoti nepatīkamu jautājumu apvienotās Eiropas struktūrām. Tostarp arī par to, vai tās vispār ir nepieciešamas, ja kritiskās situācijās reakcija uz notiekošo drīzāk līdzinās klusiem atgādinājumiem par savu esamību.