Runa sastāvēja no trim daļām: apsūdzībām visos iespējamajos grēkos, ieskaitot savas ideoloģijas izplatīšanu ārvalstīs, Ķīnas Komunistiskajai partijai, ar kuru tika asociēta visa Ķīna, ASV iepriekš pieļauto kļūdu attiecībās ar Ķīnu analīzei, kā arī uzstājīgu piedāvājumu visai ''brīvajai pasaulei'' apvienoties cīņā pret Pekinu.
Tas nekas, ka Ķīnas komunisms ir specifiska ideoloģija ar izteikti nacionālistisku ievirzi, derīga lietošanai tikai Ķīnā un ar komunisma eksportu Pekina nenodarbojas. Arī mūsdienu Ķīnas Komunistiskā partija komunistiska ir vairāk nosaukuma pēc, nevis pēc būtības. Pietiek ar to, ka partijas biedri ir vai visi valsts bagātākie cilvēki ar Džeku Ma priekšgalā.
Tajā pašā laikā Pekina nodarbojas ar ekonomisko ekspansiju, turklāt pamatus šai iespējai ielika pašas ASV.
Ķīnas ekonomikas attīstīšana ir viena no cenām, kuru ASV samaksāja par uzvaru pirmajā aukstajā karā ar PSRS. (Otra ir reiganomika.) Sava nozīme bija arī teorijai, ka Ķīna, kļūstot bagātāka, pakāpeniski kļūs demokrātiskāka, tomēr galveno lomu spēlēja nepieciešamība neatgriezeniski atraut Ķīnu no PSRS.
Attiecībā uz auksto karu plāni attaisnojās, tomēr, kas attiecas uz pārējo, tad rezultāts ir pilnībā pretējs. Ķīna ir maksimāli izmantojusi pavērušos iespēju, kļuvusi par ASV galveno ekonomisko konkurenti un lielāko ieguvēju no globalizācijas, kā arī ieguvusi globālas lielvalsts statusu un pārstājusi uzskatīt ASV par pasaulē dominējošo lielvaru.
Ja raugās pēc būtības, tad, neskatoties uz abu lielvalstu iespaidīgo ekonomisko simbiozi, starp ASV un Ķīnu turpina pieaugt ekonomiskā, bet pēdējos gados arī ģeopolitiskā konfrontācija.
Aukstais karš šā termina klasiskajā izpratnē tikmēr ir divu dažādu ideoloģiju un ekonomisko sistēmu sadursme, par ko šajā gadījumā var runāt ļoti nosacīti.
Uz šāda fona Ķīnas komunistiem veltītās apsūdzības ir iedarbīgs arguments pirms novembrī gaidāmajām ASV prezidenta vēlēšanām – amerikāņi neorientējas komunisma novirzienos, toties atceras auksto karu un ne īpaši mīl Ķīnu. Starptautiskā mērogā efekts tikmēr ir niecīgs. Vairākums pasaules valstu neredz iemeslus satraukties par Ķīnas komunistiem, priekšplānā izvirza nevis ideoloģiju, bet praktiskus ieguvumus, un ASV būs grūti pārliecināt ieinteresētās valdības, kompānijas, organizācijas u. c. mainīt šo nostāju.