Vispirms jau zīmīgi, ka šī "testa" rīkotāji un atbalstītāji to mēģina pasniegt kā nez kādu milzu panākumu gājēju un riteņbraucēju interesēs. Muļķības! Tā ir tikai viena iela Rīgā, kas uz laiku (!) ir slēgta gandrīz visam autotransportam, kamēr pārējās ielās daudzus pēdējos gadus nekas nav būtiski mainījies. Var teikt – dārga apšaubāmas kvalitātes oāze tuksnesī. Pirmkārt, ņemot vērā, ka līdz tai vēl gājējiem un riteņbraucējiem ir jānokļūst, un tas ir situācijā, kad citās ielās līdz ar vienas slēgšanu ir intensīvāka satiksme. Otrkārt, nav saprotams, kā var visus mudināt distancēties, lai izsargātos no Covid-19, un vienlaikus rīkot šādus drūzmēšanās pasākumus.
Treškārt, gājēju ielas kā tādas nav paredzētas riteņbraukšanai, tās tātad īsti nevar tikt uzskatītas par veloinfrastruktūru, savukārt gājēju pārvirzīšana no platajām, gludajām ietvēm uz brauktuves nelīdzeno bruģi arī nav nekāds "paaugstināta servisa labiekārtojums".
Tāpat jau publiski izskanējis viedoklis par pašvaldības budžeta līdzekļu neracionālu izmantošanu, piemēram, naudu, ko pilsēta tagad tērē par košumaugu nomu Tērbatas ielā, daudz lietderīgāk būtu bijis ieguldīt ielu pastāvīgā apzaļumošanā.
Kā vajadzētu darīt? Rūpēties par pilsētas attīstību, modernizāciju kopumā, nevis vien par tās fragmentu. Darīt ko paliekošu, nevis tikai uz īsu brīdi. Piemēram, gandrīz visās Rīgas centra ielās, ieskaitot Brīvības un Čaka/Marijas, būtu jāiekārto velojoslas, lai centrā ir nevis daži gandrīz nesaistīti veloceļi, kā tas ir tagad, bet gan to tīmeklis. Nepietiek vien ar to, ka veloceliņi ir izveidoti no centra uz perifēriju, ir jābūt iespējai ar divriteņiem droši pārvietoties arī pilsētas daļā, kur ir visblīvākā autotransporta un gājēju koncentrācija. Jā, brauktuves būtu mazliet jāsašaurina, tas sākotnēji radītu mazliet lielākus auto sastrēgumus, taču pēc tam, kad atsijātos caurbraucēji, situācija atkal normalizētos. Būtiski, ka no velojoslu tīklojuma ieguvēji būtu arī gājēji, jo velosipēdi tos vairs neapdraudētu uz ietvēm, bet lietainā laikā automašīnas cilvēkus vairs neapšļakstītu, iebraucot ielas malu peļķēs, kas veidojas ap aizsērējušām notekām. Arī nekustamo īpašumu apsaimniekotāji būtu ieguvēji, jo klientu pieplūde palielinātos visur, ne tikai vienā ielā.
Tāpat būtu jāturpina brauktuvju sašaurināšana vietās, kur ir gājēju pārejas. Ne tikai parkos un skvēros, bet arī uz ietvēm jāizvieto soliņi, kur gados vecākiem cilvēkiem piesēst. Pakāpeniski jātiecas atteikties no pazemes gājēju tuneļu izmantošanas, tos aizstājot ar ielas līmeņa šķērsojumiem, tā demonstrējot, ka gājējiem un riteņbraucējiem satiksmē ir prioritāte arī praksē, ne tikai formālos deklaratīvos dokumentos. Un, protams, laiks, kad valdības partijas caur saviem pārstāvjiem faktiski kontrolē visu, kas notiek Rīgas pašvaldībā, un kad visas pazīmes rāda, ka šīs partijas Rīgas domes vēlēšanās gūs vairākumu, būtu jāizmanto, lai beidzot Rīgas centru atbrīvotu no lielkravas auto plūsmām, beidzot investējot līdz šim iztrūkstošos līdzekļus un pabeidzot apvedceļus.