Lai arī iepriekšējie divi gadi pasaulē pagājuši uz samērā augstās ekonomiskās aktivitātes viļņa, aizvien vairāk šķiet, ka iepriekšējo paisumu jau drīzumā var nomainīt bēgums, turklāt atšķirībā no savas kolēģes ASV Eiropas Centrālajai bankai tā arī nav izdevies atgriezties pie procentu likmju pieauguma, lai tās atkal varētu mazināt brīdī, kad tautsaimniecībai klājas grūtāk. Vēl pērn Rīgā notikušajā ECB sanāksmē tika solīts, ka likmes paliks iepriekšējā zemajā līmenī līdz šā gada vasarai. Taču tagad ir skaidrs, ka nekāda paaugstināšana nenotiks un patiesībā monetārajam uzraugam var nākties piemērot vēl "vaļīgāku" finanšu politiku, lai noturētu tos izaugsmes tempus, kas patlaban vēl saglabājušies.
Tiem, kas naudu vēlas aizņemties, un ar finansiālās stabilitātes bagāžu šāds scenārijs ir izdevīgs, taču tas galīgi nav piemērots tiem, kuri vēlas kaut ko uzkrāt ar iepriekšējos gadu desmitos ierastajām konservatīvajām metodēm – jau minētajiem banku termiņnoguldījumiem vai ieguldījumiem valsts parādzīmes investējošajos fondos.
Lai ieguldītājam sniegtu nulles vērtu depozītu ienesīgumu, pašreizējā finanšu situācijā bankai ieguldītājam pat nākas piemaksāt, jo ārpus rezervju normām neizlietotos līdzekļus tās glabā ECB ar mīnus 0,4% vērtu depozīta likmi gadā. Tas tā notiek, jo pašas bankas norāda uz to, ka kreditēšanai trūkstot finansiāli ilgtspējīgu projektu. Tiesa, šis jautājums var būt visai diskutabls, jo ik pa laikam uzplaiksnī kāda ziņa, ka finansiāli stabilam kredītņēmējam tiek atteikts aizdevums, jo viņš acīmredzami atrodas pārāk tālu no novada centra. Taču vienlaikus kopējie ekonomiskās izaugsmes tempi krītas un pasaule jau iepriekš ir pārkreditējusies, kas nav pārāk veicinošs faktors, lai būtiski kāpinātu aizdevumu apjomus. Tas nozīmē, ka potenciālais "liekās" naudas apjoms bankās būs augsts arī turpmāk un vajadzība pēc termiņnoguldītāju līdzekļiem būs zema, tāpat kā zemas būs procentu likmes. Līdz ar to, lai tiktu pie kaut kādas naudas atdeves, noguldītājam nāksies pievērsties investīciju ziņā aizvien agresīvākiem, taču vienlaikus riskantākiem segmentiem. Iespējas biržās ir lielas, taču galvenā problēma ir tā, ka, piemēram, akciju tirgus izaugsme notiek jau desmitgadi, turklāt šis pieaugums ir bijis itin straujš un uz nepārliecinoša ekonomiskā fona. Tas savukārt rada labvēlīgu augsni tam, lai pēkšņās atskārsmēs, ka cenas salīdzinājumā ar tautsaimniecību ir ievērojami uzpūstas, investori atvērtu savus vērtspapīru portfeļus, uzsākot masveida izpārdošanu ar likumsakarīgu cenu kritumu. Patiesībā naudas pieturēšana, lai vēlāk kaut ko lēti nopirktu, iespējams, šobrīd ir viena no labākajām investīciju stratēģijām.
P