Ko mums māca "koronavīrusa krīze"?

Protams, vēlāk būs ļoti grūti pamatot, ka ārkārtas situācijas pasludināšana valstī un ierobežojumi, īpaši sestdien valdības nolemtais par starptautisko pasažieru pārvadājumu pārtraukšanu, ir vai nav bijuši novēloti. Vīrusa epidēmijas līknes dažādās valstīs rāda, ka no pirmajiem inficētajiem līdz to skaita lēcienam un nāves gadījumiem iedzīvotāju riska grupās paiet laiks. Mums saslimušo skaita lēciens vēl ir priekšā, uz ko norāda kaut vai masveida informācija par karantīnas nosacījumu pārkāpšanu un, iespējams, pārāk vēlu noteiktie ierobežojumi.

Viena no bezprecedenta krīzes mācībām jau tagad ir redzama tajā, ka līdz šim abstraktais, bet bieži piesauktais uzticības deficīts valsts varai ir kļuvis par pavisam taustāmu lielumu. Sabiedrības uzticēšanās ir tā, kas kritiski nepieciešama šīs krīzes vadībai un pārlaišanai. Pagaidām veselības ministrei Ilzei Viņķelei (A/P) it kā nebūtu jāsūdzas par atbalsta trūkumu, lai gan privātās domu apmaiņās un informācijā par visneticamākajām baumām, kas izplatās valsts reģionos (Latgalē pat runājot par nāves gadījumiem, kurus valdība slēpjot no sabiedrības), šis uzticēšanās deficīts ir redzams.

No veselības ministres gadu gadiem ierastā komunikācijas stila jau sen radies iespaids, ka sava ceļa spītīga iešana pat tad, ja blakus redzams loģiskāks vai nebūt ne nepareizāks ceļš, ir viņas modus operandi jeb ierastais darbības stils. Pagaidām mediji pret Viņķeles sniegumu ir ļoti maigi, kas ir saprotams visus skarošās krīzes priekšvakarā, kura mums visiem solidāri būs jāpārvar. Tādēļ tas, ka veselības ministrei ir "spalvas gaisā" pie jebkura mēģinājuma prasīt tā vai cita lēmuma pamatotību, īpaši, kad parādījās informācija, ka privātā laboratorija atklājusi koronavīrusu dažiem ceļotājiem, kurus valsts iestāde bija atraidījusi, ir nepamatota šī lielā uzticēšanās kredīta pašrocīga un pilnīgi lieka deldēšana.

Līdz galam nepamatota ir personu datu aizsardzības nolūkā ierobežotā informācija par ar koronavīrusu saslimušo izplatību pa novadiem un konkrētām pilsētām. Ja no citām Eiropas valstīm nav dzirdēts par neadekvātu reakciju vai linčošanu, tad kāpēc ko tādu sagaidīt no latviešiem. Jo vairāk un detalizētāka informācija tiks dota sabiedrībai, jo lielāka būs kopējā uzticēšanās šai informācijai un pieņemtajiem lēmumiem un mazāk aizdomu par informācijas slēpšanu, meliem vai nepietiekami pamatotiem, novēlotiem lēmumiem. Informācijas ierobežošana kādā vienā aspektā, kas sabiedrības vairākumam varbūt nemaz nav principiāli izšķiroša, var radīt neuzticēšanos informācijai kopumā par jebkādiem citiem būtiskiem krīzes aspektiem.