Krīzes mācības? Kas tas?

Saprotams, ka finanšu ministrs pats ir situācijas ķīlnieks. Viņš pārstāv partiju, kas valdības koalīcijā ir ar vismazāko deputātu skaitu Saeimā. "Vecākie brāļi" budžetu rauj katrs uz savu pusi. Arī premjeram neatliek nekas cits kā ļauties straumei, uzspīlētā optimismā skandinot, ka šis ir lielākais budžets vēsturē un ka tā labumu varēs baudīt visi.

Labi atceros laiku pirms iepriekšējās lielās krīzes. Politiķu noskaņojums bija līdzīgs kā tagad. Nauda budžetā ir, kamēr vēl varam, steidzami tā jādala dažādām vēlētāju grupām gan pensiju, gan pabalstu, gan algu veidā. Kāds iebilst, ka jāatstāj kaut kas arī uzkrājumā nebaltām dienām? Kādas muļķības! Varam taču atļauties padzīvot ar lielāku budžeta deficītu, galvenais, lai solījumi būtu pildīti. Un kas bija pēc tam? Dramatiska jostu savilkšana visiem no budžeta finansētajiem.

Var jau teikt, ka tagad (cerams, droši vien) mums nedraud tik smaga krīze kā iepriekš, jo galu galā nebūs jāglābj neapdomīgi kredītus izdāļājušās bankas. Un tomēr. Ja izaugsme vairs nebūs tik liela vai ja tā apstāsies, ļoti sāpīgi tas var būt daudziem – ne tikai tiem, kas pēdējā laikā baroti ar solījumiem, ka "viss jums drīz būs", kā, piemēram, medicīnā strādājošajiem, bet arī tiem, kas pēkšņi būs nonākuši kategorijā "piedodiet, jums tik daudz vairs nepienākas", "jums piemērotās nodokļu likmes ir par zemu" vai "valsts jūsu uzturēšanu nevar atļauties".

Var gan piekrist bankas Citadele ekonomista Mārtiņa Āboliņa paustajam, ka brīdis veidot uzkrājumus ir nokavēts, jo ekonomikas izaugsme šobrīd ir būtiski sabremzējusies. Protams, tas bija jādara, jau saskaņojot pērnā un šī gada budžetu. Bet labi arī atceramies, ka iepriekšējais bija vēlēšanu gads, šis – pirmais jaunās Saeimas laikā, kad politiķi tendēti domāt vien par to, kā nopirkt sev labāku reputāciju. Turklāt kopš iepriekšējās krīzes pagājis jau krietni ilgs laiks, tās mācības, kā izskatās, teju visiem jau aizmirsušās. Atkal ir tikai viena doma prātā – kā šodien iztērēt to naudu, kas šķietami milzīgos apmēros ienāk. Nedomājot par rītdienu...