Lai diskusijas nepārtop histēriskā klaigāšanā

Protams, pa kādai melnajai avij gadās, taču kopumā ekonomisti un uzņēmējdarbības pētnieki ir mūsdienīgi, inteliģenti cilvēki, kuri apmainās ar atšķirīgiem, bet argumentētiem viedokļiem, neieslīgstot no padomju laikiem mantotajā "ir divi viedokļi – manējais, tātad pareizais –, un oponenta – tātad nepareizais" retorikā vai arī nekrītot vēl zemāk līdz "muļķis!", "pats muļķis!" līmenim.

Bēdīgāk ir ar citu nozaru diskusijām. Par to, ka politiskajās diskusijās Latvijā visai iecienīta metode ir, piemēram, 20 minūšu ilgs monologs par politisko pretinieku nepareizajiem uzskatiem un kļūdām un desmit reizes īsāka atbilde par racionālu piedāvājumu situācijas uzlabošanai, var pārliecināties pirms katrām vēlēšanām. Tā bija politiskajās diskusijās pirms šā gada pašvaldības vēlēšanām, un, visticamāk, tā būs arī pirms Saeimas vēlēšanām nākamgad. Ja uzņēmējdarbībā ar konkurentu kritizēšanu vien tālu netikt, tad politiskajā cīņā, kā zināms, darbojas gluži citi principi, un ir arī gadījumi, kad kritizēšanas taktika vēlētājus apbur. Cits jautājums gan, kā kritizētājiem veicas ar strādāšanu, tiekot pie politiskās varas un atbildības.

Taču bēdīgākais ir tas, ka taktika "atšķirīgs viedoklis jānolīdzina līdz ar zemi" parādās arī citu jomu diskusijās. Viens no pēdējā laika skaļākajiem piemēriem saistās ar profesores, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītājas Guntas Ancānes izteikumiem par to, ka "bērniem līdz devītajai klasei obligātajā literatūrā ir darbi, kur galvenais varonis ir neveiksmīgs, ja tas ir tēls, kurš saistās ar bezcerību, bezpalīdzību, nespēju piepildīt savus sapņus, tad uzmanīgi jāpaskatās, vai [šādi darbi] nepieciešami šajā vecuma posmā" (Kas Jauns Avīze). Kā jau par daudzām ar izglītību saistītām tēmām, arī par šo ir ko sacīt gandrīz ikvienam – skolā visi gājuši, un katram zināms kāds pieredzes stāsts par to, kā šobrīd ar latviešu literatūru veicas bērniem, kuri mācās pamatskolā. 

Taču ne mazāk būtisks par jautājumu, kādus literāros darbus bērni apgūst skolā, ir tas, ka reakcija uz Ancānes aizsākto domu apmaiņu atklāja smagu diskusiju kultūras trūkumu. Var nepiekrist Ancānes viedoklim, var un vajag izteikt atšķirīgus viedokļus un argumentus. Taču ir skumji, ja tiek apstrīdētas tiesības vispār paust viedokli, un skumji ir arī, ka notiek vēršanās pret cilvēku, kas viedokli izteicis. Domāšana "kā vispār kāds uzdrošinās izteikt viedokli, kas atšķiras no vispārpieņemtā?" ir plats solis prom no demokrātiskām vērtībām. 

Nākamgad mēs svinēsim mūsu valsts simtgadi. Satversmes 100. pantā teikts, ka ikvienam ir tiesības paust savus uzskatus. Varbūt demokrātiskas valsts simtgadei par godu būtu vērts iegaumēt šo pantu un aiz cieņas pret to diskusijās pretēju viedokli atspēkot ar nopietniem argumentiem, nevis ar "kā vispār drīkst tā domāt?" stila retoriku? Un nav svarīgi, vai diskusija ir par latviešu literatūras mācīšanu, tautsaimniecības attīstības scenārijiem vai politiku.