Bez skandāliem, aizdomu ēnas neesam spējīgi realizēt nevienu lielu projektu - vai runa būtu par Dienvidu tilta būvniecību vai jau senākā vēsturē notikušajiem Rīgas kanāla krastu atjaunošanas darbiem. Vai runa būtu par Gaismas pils un Valsts ieņēmumu dienesta galvenās ēkas celtniecības projektiem vai, piemēram, par autobusu iepirkumu Rīgas pilsētai. Vai runājam par TEC-2 būvniecības otro kārtu vai fotoradaru pirkšanas balagānu. Saraksts no dažādiem laikiem, dažādām gaumēm. Un to varētu turpināt un papildināt vēl un vēl. Šībrīža darba kārtībā - vilcienu iepirkums, kuram sižeta ziņā ir visas iespējas pārspēt par klasiku kļuvušo Korupcijas novēršanas un apkarošanos biroja varoņeposu.
Vilcienu mums gan joprojām nav un galīgi nav skaidrs, kad varētu būt, taču stāstam ir starpstadija. Ir atrasti nebūšanās vainīgie - uzņēmuma Pasažieru vilciens valde. Sabiedrībai tiek raidīts signāls, ka izpildvara ir bezkaislīga, rīkojas ātri un bez žēlastības, izrēķinoties ar mazspējīgiem (polit)menedžeriem attiecīgajā valdē. Tiek iecelta jauna, profesionālā valde, kurai bargām sejām polituzraugi uzdod "novērst šaubu un aizdomu ēnu pār iepirkumu procedūru". Sabiedrība, protams, var atviegloti uzelpot, vara stingru roku rīkojas, lai mēs beidzot visi ar ledeni aiz vaiga varētu smaidīgi un laimīgi braukt jaunajos vilcienos.
Mani pavisam neinteresē, kādi zicpriekšnieku uzvārdi ir valsts kapitālsabiedrības Pasažieru vilciens valdē, tiek tā atlaista vai atkāpjas pati, tiek tā pieņemta, rāta vai slavēta. Vilcienu iepirkums ir valstiski nozīmīgs projekts ar konkrētiem politiskiem virzītājiem un atbildīgajiem visaugstākajā politiskajā līmenī. Un šeit jau ir runa par ļoti konkrētu vilcienu iepirkumu konkursa «politisko krusttēvu» sarakstu ar pakārtotu varas un pilnvaru vertikāli. Projekts aizsākts ilglaicīgākā Latvijas premjera Valda Dombrovska politiskās daiļrades agrīnajā posmā ar Kasparu Gerhardu satiksmes ministra amatā. Pie projekta kā politmantojuma nācies strādāt Uldim Augulim un Aivim Ronim. Tagad polituzraugi ir premjere Laimdota Straujuma un ministrs Anrijs Matīss.
Vilcienu iepirkuma konkurss Latvijai ir tipiskis. Tipisks kā pa notīm un līdz riebumam. Tipisks ar to, ka pēdējā lieta, par kuru runājam, ir politiskā atbildība. Tipisks ar to, ka augstākā projekta polituzraudzība rokas mazgā nevainībā. Es nešaubos ne mirkli, ka izpildvaras projekta augstākajiem uzraugiem ir simts un viens arguments, kādēļ tieši no viņa šoreiz atbildību prasīt nebūtu korekti. Un tieši tāpēc ir šķērmi. Šķērmi par to, cik dikti Latvijā tiek godāts «rebju bīdīšanas» nerakstītais ētikas kodekss.