Meļņiks: Hroniskā noslēpumu nesaturēšana

Būtu labāk, ja autors hroniski nejauktu galvu tautai ar savām spekulācijām par valdības blēdībām. Arī šajā gadījumā autors un komentātori pārsvarā raksta emociānuls viedokļus par lietām, kuras, visticamāk, pārzin bērnudārza līmenī, Rezultātā tiek radīts iespaids, ka visi ir gudri, izņemot tās kompetentās personas, kuras pārdod banku, - tur visi ir blēži, kuri atsūtīti no kādas nedraudzīgas valsts. Laikam grūti ir saprast, ka pārdošana nav noslēpums, noslēpums ir atseviškas ziņas, kuru priekšlaicīga izpaušana var valstij un mums kopā radīt tikai zaudējumus. Drīzāk, gan jāsecina, ka autoru vairāk interesē personīgais honorārs, kura un pašizdomātas demokrātijas dēļ viņš, iespējams, būtu gatavs pārdot jebkuru informāciju katram pretīmnācējam.

Ja Meļņiks ir viduvēju komentāru līmenim pāri neticis, nopietni neņemams rakstonītis, tad tas nedod šim mūžīgi ņaudošajam skribentiņam tiesības saukāt visu Latviju savā vārdā. "Tu vari aizskart mani personiski, bet ne manu valsti! Saprati, riebīgais rasist?" kādas Honkongas filmas personāžs