Proti, ikdienā darba specifikas dēļ saņemu salīdzinoši daudz e-pastu no dažādām valsts iestādēm, uzņēmumiem un, protams, arī dažādus klientus apkalpojošajiem sabiedrisko attiecību pakalpojumu uzņēmumiem.
Es necentīšos apgalvot tagad, ka vienmēr izlasu rūpīgi katru saņemto – manā skatījumā – uzmanības vērto sūtījumu, tomēr ikdienas darbā aktuālu apskatāmu tēmu meklējumos man liela daļa šo sūtījumu ir tiešām noderīgi.
Taču ir krietns apjoms sūtījumu, kas ir diezgan virspusēji, nekādu man vērtīgu informāciju nesniedzoši un savā ziņā pat kaitinoši. Iespējams, ka ir kāda daļa nosacītu mediju kanālu, kuri publicē jebkuru saņemto informāciju par jebkuru tēmu un jebkuros daudzumos. Līdz ar to varam pieņemt – nu ja mani tas neinteresē, tad nevajag "cepties" un dzīvo mierīgi tālāk.
Bet ir vēl nianse – pēc e-pasta sākuma daļā redzamajiem "tehniskajiem parametriem" un vēstules ievada var secināt, ka šāds e-pasts izsūtīts 10, 20, bet varbūt pat 50 dažādiem adresātiem, kas ir savadīti vienā izsūtīšanas pakā tā, lai ziņojumu var nosūtīt uzreiz visiem un vienā piegājienā. Kas ļauj secināt, ka tā ir sava veida šaušana ar lielgabalu pa zvirbuļiem – sak, varbūt kādu arī aizķers, kāds varbūt savā mediju kanālā to ziņu par ziemas riepām, juridisko palīdzību, aizņemšanās vai mājokļa izvēles paradumiem vai ko līdzīgu tomēr nopublicēs. Turklāt šādu sūtījumu ir gana daudz, nemitīgi un tie ir kaitinoši.
Ja vadāmies pēc loģikas, ka mēģināts nav zaudēts, tad manā skatījumā – spama sūtītāju piekopto stratēģiju var saprast. Taču, ja vadāmies no darba kvalitātes viedokļa, – diez vai. Un te ir divi faktori. Pirmais – šādi, faktiski bezpersoniski sūtījumi man liek domāt, ka esmu listē nokļuvis nejaušības vai listes veidotāja nekompetences dēļ, jo reāli neesmu mērķauditorija, bet ne reizi konkrētais sūtītājs pat nav papūlējies ar mani personiski sazināties, vai un kādas viņa pārziņā esošās tēmas mani varētu interesēt. Un otrs – interesanti, kāds paveiktā "darba" rezultāts tiek prezentēts konkrētajam klientam, kurš taču noteikti maksā par šo pakalpojumu. Un vai klientam ir nojausma, ka šāds "PR bombardēšanas" stils mēdz radīt nepatīkamas sekas – ne visai pozitīvu priekšstatu par attiecīgo uzņēmumu. Īsāk sakot – strādāt vajag, bet tas jādara gudri un profesionāli, cienot klientus, sadarbības partnerus un arī sevi, nevis darboties pēc "haltūras" principa.