Neizniekot ēdienu

Jā, var teikt, ka nav jau liela skāde, ja kāds atsevišķs cilvēks izmet kādu daļiņu no tā, kas palicis neapēsts pēc Ziemassvētku vai Jaungada svinībām, taču problēma, ka te nevar runāt vien par atsevišķiem gadījumiem, izņēmumiem. Kā vēl mēneša sākumā varējām lasīt ziņā par Rimi un SKDS veiktās aptaujas datiem, izmest atkritumos pārtikas produktus mēdz vairāk nekā divas trešdaļas jeb 67% Latvijas iedzīvotāju, turklāt šis rādītājs gada laikā pieaudzis par 8%. Visbiežāk atkritumos nonāk piens un piena produkti (47%), maize un tās izstrādājumi (40%), kā arī dārzeņi, augļi, ogas un zaļumi (35%). Kopumā Latvijā ik gadu atkritumos nonāk aptuveni trešdaļa (!) saražotās pārtikas, turklāt vairāk nekā pusi no tās atkritumos izmet mājsaimniecības.

Negatīvās tendences pieaugums apliecina gan to, ka dzīvojam labāk, varam atļauties vairāk tērēt savam priekam vai vismaz gribam izrādīt, ka tā ir, gan to, ka esam bezatbildīgi pret resursiem un joprojām neprotam plānot savas vajadzības. 

Svētku kontekstā, uz šo tēmu raugoties, noteikti varētu papildināt, ka neprotam svinēt nekā citādi, kā vien stundām ilgi sēžot pie ēdienu pilna galda. Droši vien ļoti liela daļa cilvēku joprojām strikti ievēro tautas tradīciju, ka Ziemassvētkos (vai Jaungada svinībās) uz galda jābūt deviņiem ēdieniem, lai nākamais gads būtu pārticis un bagāts, it kā mūsu labklājība būtu atkarīga tieši no krietnas pārēšanās vienreiz gadā.

Diemžēl arī informatīvajā telpā pirms katriem svētkiem redzamais mudina gan uz pārcentību cienasta sarūpēšanā, gan uz pārcentību tā patēriņā. Un pie vainas ir ne tikai tirgotāju vilinošās reklāmas, lielā mērā vaina jāuzņemas arī mums, žurnālistiem, piedāvājot saviem lasītājiem, skatītājiem, klausītājiem vairāk recepšu svētku galdam, mazāk ierosinājumu tam, kā svētkus svinēt ne tikai visu vakaru nosēžot pie bagātīgi klāta galda. Ir taču ļoti daudzas alternatīvas – gan tradicionālās, gan mūslaiku rotaļas ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem, ir galda spēles, ir iespēja paēst vakariņas un tālāk laiku pavadīt sarunās pie tējas vai kafijas tases utt. Vienīgais, kas nepieciešams, – vispirms pašiem pieņemt, ka svinēt var arī citādi, un tad sākt plānot, kādiem būt nākamajiem svētkiem.