Nepalikt aiz skolas durvīm

Turklāt nebija runa par tām Rīgas centra skolām, kas jau gadiem tiek uzskatītas par izcili prestižām, bet par parastām mikrorajonu skolām ar vienkārši labu reputāciju. Līdz ar bažām par bērnu konkurenci iekļūšanai sākumskolā ir aktualizēts temats arī par to, ka daudzās mūsu galvaspilsētas skolās trūkst skolotāju, turklāt ne jau tikai eksakto mācību priekšmetu pedagogu, bet arī, piemēram, latviešu valodas un literatūras skolotāju. Tiek stāstīts arī par to, ka dažviet lauku apvidos skolu ēkas ir kļuvušas daudz par plašu nelielajam skolēnu skaitam un ka ir skolas, kurās pedagogu skaits jau gandrīz pārsniedz skolēnu skaitu. Te jāpiebilst, ka Centrālās statistikas pārvaldes dati rāda – Rīgā un Pierīgā dzīvo vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju, turklāt bērnu un pusaudžu skaits pērn audzis tikai Rīgā un Pierīgā.  

To ņemot vērā, gan Izglītības un zinātnes ministrijai, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (VARAM) un citām ministrijām, gan arī pašvaldībām ir jāatrod risinājums, ko iesākt, lai iespēja šoruden doties uz pirmo klasi skolā, kas atrodas tuvu mājām, būtu gan dažiem pirmklasniekiem mazapdzīvotā lauku teritorijā, gan simtiem pirmklasnieku mūsu galvaspilsētā. Iespējams, VARAM administratīvi teritoriālo reformu bija iecerējusi kā vienu soli risinājuma virzienā, tikai diemžēl uzkāpa uz valsts sektoram raksturīgā grābekļa – ilgi vilcinājās ar reformas izskaidrošanu sabiedrībai. 

Tikmēr, kamēr reforma vēl ir tikai ideju līmenī, būtu vērts atcerēties vairāku ekonomikas ekspertu mudinājumu attīstīt mobilitātes atbalsta (kas var ietvert arī mobilitātes pabalstu) sistēmu cilvēkiem, kuri pārceļas no mazapdzīvotiem novadiem uz Rīgu un te, galvaspilsētā, arī reāli strādā. 

Daudziem paziņu lokā ir skolotāji, kuri pārcēlušies no laukiem uz Rīgu, jo laukos vairs nav bijis darba, un kuri tagad strādā kādā no galvaspilsētas skolām, turklāt to paveikuši bez jebkādas palīdzības no valsts. Jāuzsver arī, ka mobilitātes atbalsta sistēma būtu vajadzīga ne tikai pedagoģijā, bet arī citās jomās strādājošajiem. Ja reiz Rīgā un Pierīgā notiek attīstība, tad racionāli būtu to sekmēt, nevis vaimanāt, ka lauki kļūst tukšāki, jo, kā pierāda daudzu Eiropas valstu pieredze, urbanizācija ir XXI gadsimta tipiska iezīme un, kā jau daudziem procesiem, arī urbanizācijai ir gan plusi, gan mīnusi. Taču labāk, lai cilvēki strādā Rīgā un Pierīgā, nevis iztiek no sociālajiem pabalstiem pierobežā.