Pati par sevi alianses noslēgšana, jāpiebilst, nav pārsteigums, jo starp abām šīm valstīm pastāv gadu desmitiem ilga cieša militārā sadarbība. Pakistāna par kodolvalsti kļuva, tieši pateicoties Saūda Arābijai (protams, vēl arī Francijas speciālistiem). Tāpēc Rijādai rezervē vienmēr ir iespēja īsā laikā arī pašai kļūt par kodolvalstu saraksta dalībnieci.
Saūda Arābija arī ir viennozīmīga ieguvēja no pakta parakstīšanas. Sniegt kaut cik nozīmīgu militāro atbalstu Pakistānai tās senajā un nesamierināmajā konfliktā ar Indiju monarhija nespēj (neraugoties uz iespaidīgajiem līdzekļu ieguldījumiem, arābu monarhiju armiju kaujasspējas un arī vēlme karot ir tālu no ideāla), kamēr Pakistānas bruņotie spēki (un arī tās kodolieroči) acīmredzami kļūs par būtisku faktoru sarežģītajā Tuvo Austrumu attiecību skaidrošanā, kur iepriekš pastāvējušais spēku līdzsvars piedzīvo straujas pārmaiņas un ietekmes sfēru pārdali. Ir krasi vājinājušās viena no četriem reģionālajiem līderiem – Irānas – pozīcijas, bet ASV ir parādījušās citas prioritātes un vairāk nav nedz vēlēšanās, nedz arī pilnvērtīgu iespēju uzņemties atbildību par Tuvajiem Austrumiem. Krievijas ietekme reģionā pēc iebrukuma Ukrainā un jo īpaši pēc Sīrijas iepriekšējā režīma krišanas ir ievērojami mazinājusies, bet Ķīna Tuvajos Austrumos būtisku lomu nekad nav spēlējusi.
Arābu monarhijām bez nozīmīga sabiedrotā aizvien lielākus apgriezienus uzņemošajā cīņā par ietekmes pārdali izredzes ir ļoti pieticīgas, bet cita pretendenta kā Pakistāna (kura dzīvo katastrofālā līdzekļu deficītā) uz sabiedrotā lomu tām nav. Tādēļ perspektīvā pakts gana ticami var pārtapt par sava veida NATO analogu Persijas līča monarhijām vai vairākumam visu arābu valstu. Ar Pakistānu galvenā militārā spēka lomā. Atklāts paliek jautājums, cik ilgi Pakistānu šāda loma apmierinās un vai tai neradīsies vēlēšanās to mainīt. Par labu sev, protams.