Paraugs atrasts. Ko tālāk?

Ja raugāmies uz Kariņa valdības paveiktajiem darbiem, nevis tikai klausāmies premjerministra vārdos, tad jāsecina, ka vismaz pagaidām nekas daudz nav izdarīts, lai tiešām reāli mazinātu Latvijas iedzīvotāju finansiālo nevienlīdzību. Klasisko nevienlīdzības mazināšanas mehānismu – nodokļu progresivitāti – ieviesa jau Māra Kučinska vadītā valdība, īstenojot nodokļu reformu. Taču pašreizējā variantā nodokļu progresivitāte nav nekāds veiksmes stāsts, jo, pirmkārt, daudziem iedzīvotājiem pērnā gada pavasarī nācās konstatēt, ka viņi, paši to nenojaušot, ir parādā valstij nenomaksātu iedzīvotāju ienākuma nodokli, un pastāv iespēja, ka līdzīga situācija vismaz dažiem būs arī šā gada pavasarī, otrkārt, progresivitāte tiek piemērota no tik zema ienākumu līmeņa, ka drīzāk ir vērsta uz jau tā visai niecīgā mūsu sabiedrības vidusslāņa iznīdēšanu, nevis uz nevienlīdzības jēgpilnu mazināšanu. Jau mēnešiem gan tiek runāts par "nodokļu reformas reformēšanu", bet šobrīd pilnīgi skaidrs ir vienīgi tas, ka vienprātības nav ne politiķu, ne ekonomistu, ne uzņēmēju, ne darba ņēmēju vidū. 

Turklāt ir labi saprotams, ka premjerministra gadumijas runā akcentēto Ziemeļvalstu labklājību ar nodokļu izmaiņām vien Latvija nesasniegs. No visām Ziemeļvalstīm vēsturiskās pieredzes ziņā mums vistuvākā valsts – Somija – savu labklājību ir veidojusi un turpina veidot soli pa solim, gudri ejot līdzi laikam – ieviešot inovācijas izglītības jomā, attīstot un popularizējot mūžizglītību, pielāgojot mūsdienu prasībām daudzas tautsaimniecības nozares, ar tehnoloģijām aizstājot cilvēku darbu tajos amatos, kuros tradicionāli ir zems atalgojums, un motivējot iedzīvotājus apgūt tādas specialitātes, kurās atalgojuma līmenis ļauj dzīvot pārticībā. Starp citu, Somijā un arī citās Ziemeļvalstīs nav ar likumu noteikta minimālā alga, un tātad Latvijā iecienītā tendence diskusijas par labklājību koncentrēt uz minimālās algas lielumu nemaz neatbilst Ziemeļvalstu modelim.