Primārās ir bērnu vajadzības

Uzzinot, ka kādā dārziņā jaunākajai grupiņai no divām audzinātājām un auklītes šobrīd palikusi tikai viena audzinātāja, intereses pēc ielūkojos Nodarbinātības valsts dienesta (NVA) sludinājumu portāla izglītības sadaļā, kur paveras diezgan skarba aina. Precīzi nesaskaitīju sludinājumu skaitu, taču tiek izmisīgi meklēti daudzi visdažādāko virzienu skolotāji, tāpat kā audzinātājas un auklītes bērnudārzos.

Protams, ikvienā nozarē cilvēki maina darbu gan personīgu, gan finansiālu iemeslu dēļ. Tomēr, zinot atalgojuma līmeni gan skolotājiem, gan bērnudārzu audzinātājiem un sevišķi auklītēm, kas nekādā mērā nav savietojams ar viņu darba atbildības līmeni, nav nekāds pārsteigums, ka NVA vakanču portāls ir piepildīts ar šīm vakancēm. Jo ir viens brīdis, kad arī cilvēks, kuram talants darīt šo darbu ir dabas dots, vairs nespēj pavilkt šo vezumu gan finansiālu, gan emocionālu iemeslu dēļ.

Nožēlojami, ka pieaugušo nebeidzamajās diskusijās un intrigās vislielākie cietēji ir bērni – skolēni, kuri nevar kvalitatīvā līmenī apgūt to pašu daudz piesaukto fiziku, jo skola ilgstoši nespēj atrast fizikas skolotāju, gan arī bērnudārznieki, kuriem teju ik gadu mainās audzinātājas, auklītes, kas tādējādi bērniem rada nepelnītu spriedzi un diskomfortu.

Šķiet, lielākā problēma izglītības jomā gan agrāk, gan arī tagad nav tik daudz finanšu trūkumā, cik mūsu – pieaugušo – bezatbildībā un vienaldzībā pret bērniem. Ir tik ļoti grūti neskaitāmajos reformu, attīstības un sazin kādos vēl grandiozajos plānos atrast skaidri definētu redzējumu – kā un kas tiks darīts, lai sekmētu veselīgas, nobriedušas un dzīvei gatavas nākamās paaudzes attīstību. 

Diskusijās par "labāko izglītības modeli" aizvien tiek aizmirsts pats galvenais – bērns.

Protams, nav gluži tā, ka izglītībā viss ir slikti. Ir daudz pozitīvu piemēru – gan modernas skolas, gan lieliski pedagogi. Taču tas, kas joprojām iztrūkst, – identiska un sistēmiska valdību pieeja izglītības nozares attīstīšanā. Ikviena problēma tiek skatīta atrauti no kopskata, kas rezultējas citās problēmās. Un varbūt tieši tāpēc nespējam izkļūt no nebeidzamo problēmu un reformu purva, jo visu skatām no birokrātisko procesu un finanšu skatpunkta. Bet varbūt ir vērts paraudzīties no sasniedzamā rezultāta un jaunās paaudzes patieso vajadzību skatījuma?