Putas ap koncertzāli

Dažas interešu grupas lobē tās būvniecību uz AB dambja, labi zinot, ka šī vieta nav īsti piemērota ne pieejamības, ne evakuācijas, ne ietilpības utt. ziņā. Turklāt naudas būvniecībai tur nebūs vēl sazin cik gadu, tikmēr – un te sākas, ja tā var teikt, problēmas paplašinājums – Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris spiests mitināties nenormālos apstākļos Lielajā ģildē, ģeogrāfiski ideālā vietā esošais Kongresu nams nav noslogots, Dailes teātra Lielā zāle ir par lielu paša teātra vajadzībām, telpas nelieliem kamerkoncertiem it kā būtu, bet arī ar tām ir problēmas...

Turklāt zināms, ka iespējamie mēģinājumi risināt problēmas no cita skatpunkta arī atduras pret kaut kādiem ierobežojumiem, bieži vien visai subjektīviem. Kongresu namu pārbūvēt par koncertzāli liedz valsts (valdības, Kultūras ministrijas?) un Rīgas domes nespēja vienoties par šo tēmu, pret Dailes teātra pielāgošanu (konkrētu piedāvāto risinājumu, neizskatot alternatīvus) iebilst kultūras pieminekļu sargi, ideju par koncertzāles būvniecību Daugavas krastā iepretī bankai Citadele liedz izvērtēt aizspriedumi pret personām, kurām tur pieder zeme un kuras to gatavas dāvināt valstij konkrētajam mērķim. Un, protams, ir arī naudas trūkums – ne tikai sapņu būves uz AB dambja sākšanai kaut kad, bet arī jau pieminēto problēmu ģildē, Dailē un citur tūlītējai risināšanai.

Vēl jau ir arī politiskās konkurences uzslāņojums. Koalīcijas partijas ļoti greizsirdīgi seko līdzi tam, lai tie labumi, ko kāda no tām gūst, ir samērīgi ar citu guvumiem. Te sava loģika ir – laikā, kad, piemēram, skolotāji gatavi streikot, nav īstais brīdis naudu plānot sapņu pilīm.

Mazākām vajadzībām, protams, varētu atrast, bet tas jau tad nebūtu "veiksmes stāsts", uz ko daži tik ļoti orientēti.

Līdz ar to tas, ko redzam, ir tukšu putu kulšana par konkrēto tēmu, tā piesedzot faktu, ka nekas īsti lietas labā nenotiek. Ir labi, ka ir plašas diskusijas, bet slikti, ka tālāk par tām netiek. Un, ja arī gatavība kaut ko risināt no lēmumu pieņēmēju puses tiek apliecināta, tas attiecas uz nākamo vai aiznākamo desmitgadi, kad jau būs jaunas Saeimas un jaunas valdības un attiecīgi jau citu problēma būs naudas meklēšana lielo problēmu risināšanai kultūras jomā. Kā tikmēr izdzīvos orķestris, teātris, citi, kas tieši izjūt neizdarības sekas? Turpinot ciest fiziskus, morālus un materiālus zaudējumus, jo, protams, ar tukšiem solījumiem un atliktiem termiņiem paēdis nebūsi.