Tostarp vairākumā nerietumu valstu gana pārliecinoši dominē viedoklis, ka tieši šie pasākumi ir uzskatāmi vai vēlāk tiks atzīti par tādiem, kas iezīmējuši neatgriezeniskas pēc aukstā kara beigām izveidojušās pasaules kārtības jeb Rietumu dominēšanas beigas. Vienlaikus kļūstot par sākuma punktu reālas un taustāmas jaunas, daudzpolāras pasaules kārtības (vai arī atsevišķas "pasaules bez Rietumiem") veidošanai.
Pie kam ir vērts uzsvērt, ka pēdējo gadu laikā ir notikušas vairākas kā mērogu ziņā, tā saturiski līdzīgas nerietumu valstu līderu tikšanās, tomēr tās tradicionāli ir raisījušas daudz rezervētāku reakciju nerietumu valstīs, kamēr Rietumu pasaulē ir tikušas uztvertas kā otršķirīgi pasākumi vai pat zināmā mērā ironiski. Uzskatot, ka šādas tikšanās, kuras risinās bez vadošo rietumvalstu klātbūtnes, var novest tikai pie deklaratīviem, nevis reāliem rezultātiem. Šoreiz reakcija ir jau radikāli cita, un tam ir savi, būtiski iemesli.
Viens no tādiem ir fakts, ka ŠSO līderu tikšanās bija būtībā apvienota ar militāro parādi, kas pastiprināja pasākuma ģeopolitisko nozīmīgumu. Kaut gan daudz svarīgāka, protams, ir beidzot parādījusies apziņa, ka ŠSO, BRICS un vēl citu zemāka līmeņa nerietumu valstu apvienību gadījumā runa vairāk nav tikai par ideoloģiskiem centieniem pretnostatīt sevi Rietumiem un apšaubīt pēdējo globālo dominēšanu. Ideoloģiju strauji papildina konkrētas, praktiskas aprises (rīcības plāni, sadarbības līgumi, reāli projekti u. c.), kurās vieta Rietumiem visbiežāk nav paredzēta vispār. Jeb, ja citiem vārdiem, kvantitāte (iespaidīgais nerietumu valstu visdažādāko ieceru un projektu masīvs) beidzot sāk uzskatāmi pārtapt kvalitātē. Kam par ievērojamu papildu stimulu kalpo kā iepriekšējā ASV prezidenta Džo Baidena īstenotā sankciju, tā pašreizējā prezidenta Donalda Trampa tarifu politika. Ko visu, jāatzīst, ļoti meistarīgi izmanto Pekinas (un ne tikai Pekinas) diplomātija.
Cits jautājums, ka līdz konkrētām jauna globālā līdzsvara aprisēm vēl ir ejams ļoti tāls ceļš, un tas atstāj plašu vietu arī rietumvalstu manevriem. Tiesa, ar nosacījumu, ka tie ir balstīti reālā situācijas novērtējumā, nevis pārliecībā par savu neaizstājamību.