Sabiedrības kacinātāji

Vēl vairāk – premjers Krišjānis Kariņš pauda, ka koalīcijā apspriestā minimālās algas paaugstināšana būtu ieviešama līdz ar plašām izmaiņām nodokļu sistēmā no 2021. gada. Vienlaikus viņš arī uzskata, ka prātīgāk būtu celt nevis minimālo algu, bet ar nodokļiem neapliekamo ienākumu minimumu. Un šeit premjeram var viennozīmīgi piekrist – ja koalīcijas politiķu izrādītās rūpes par mazo algu saņēmēju dzīves līmenī ir patiesas, tikai loģiski būtu vai nu vērtēt neapliekamā minimuma paaugstināšanas iespēju, vai arī risinājumu īstenot kompleksi – gan celt minimālo algu, gan paaugstināt neapliekamo minimumu. Tas būtu patiešām reāli jūtams ieguvums visiem mazo algu saņēmējiem.

Grūti tā viennozīmīgi saprast, kāpēc pēkšņi apspriešanai "izmesta" ideja tikai par minimālās algas celšanu, taču nevar izslēgt, ka tas ir samērā lēts, populistisks atsevišķu politisko spēku triks, lai paaugstinātu savu reitingu sabiedrības acīs uz uzņēmēju rēķina. Gana skaidrs, ka minimālās algas pacelšana tiešā mērā uzgulsies uz privātā sektora – darba devēju – pleciem, savukārt neapliekamā minimuma paaugstināšana ietekmētu valsts budžeta ieņēmumus jau tā visai saspringtajā budžeta situācijā.

Tomēr ir sajūta, ka, ieklausoties veselajā saprātā, ne valdības koalīcija, ne Saeima šo vienu no kopējā tautsaimniecības konteksta izrauto ierosinājumu vismaz šogad tālāk nevirzīs. Taču nojaušams, ka šis "karstais kartupelis" ir izspēlēts ar dažiem vien zināmu aprēķinu, lai vienlaikus gan uzspodrinātu spalvas sabiedrības acīs, imitējot rūpes par sabiedrības labklājību, gan arī, visai iespējams, lai to varētu stratēģiski izmantot kādā nozīmīgā situācijā, lai pašūpotu valdības laivu vai izdevīgi patirgotos nākamā gada budžeta paketes gatavošanas procesā.

Taču, ar vēsu prātu skatoties, – šī ideja nav nekas vairāk kā ļoti primitīva sabiedrības kacināšana.