Lai gan portfeļa iesniegšanas pasākumā tā dalībniekiem bija priecīgas sejas, tomēr jau patlaban ir diezgan nojaušams, ka budžeta izskatīšana izvērtīsies par gana kaismīgu un brīžiem neprognozējamu procesu. Turklāt, pēc pašreizējām indikācijām, var pilnīgi droši paredzēt, ka priekšlikumus – gan valdībai pieņemamus, gan arī nepieņemamus – izteiks ne tikai opozīcijas, bet arī koalīcijas deputāti.
Patlaban pilnīgi skaidrs ir par vienu galveno niansi – gan valdības koalīcijai un tās sociālajiem partneriem, gan konstruktīvajai Saeimas opozīcijai ir vienots viedoklis par to, ka nākamā gada budžeta projektā aizsardzībai un drošībai paredzētais finansējums ir neapstrīdama nepieciešamība un savā ziņā viena no galvenajām prioritātēm. Diemžēl pašreizējā ģeopolitiskā situācija pasaulē, tostarp Krievijas aizvien pieaugošā agresīvā politika, neatstāj vietu šaubām, ka ir jāstiprina Latvijas aizsardzības spējas, pieņemot, ka Krievijas agresija var neaprobežoties ar asiņaino karu pret Ukrainu.
Taču par pārējām budžeta sadaļām valdošajai koalīcijai tā arī nav izdevies panākt kompromisu ne ar sociālajiem partneriem, ne konstruktīvo opozīciju. Ja runājam par sociālajiem partneriem, tostarp uzņēmējiem, viņu galvenie iebildumi ir par valdības nespēju (bet, iespējams, vienkārši nevēlēšanos) patiešām skrupulozi pārskatīt visas valsts pārvaldes izdevumu pozīcijas un samazināt finansējumu ikvienai lietai, kas nav akūti nepieciešama pašreizējā situācijā. Lai arī cik ļoti valdība un ierēdniecība (kas arī taču bija iesaistīta budžeta projekta gatavošanas procesā) censtos parādīt, ka ir veikti teju visi iespējamie publiskā sektora izdevumu samazinājumi ikkatras ministrijas pārvaldītajā jomā, tomēr ir skaidrs, ka mazinājums vairāk nekā neapmierina uzņēmējus, kuru pacietības un tolerances mērs pret valdību un ierēdniecību sācis vēl straujāk mazināties līdz ar tāda budžeta iesniegšanu parlamentā, kurā pēc būtības nav ņemti vērā uzņēmēju viedokļi un ieteikumi.
To, kā šie faktori ietekmēs uzņēmēju un patiesībā visu nodokļu maksātāju attiecības ar ierēdniecību un politiķiem nākotnē, jau tagad var diezgan skaidri nojaust – savstarpējā uzticēšanās kļūs vēl mazāka un ierēdniecība kopā ar politiķiem kļūs vēl nepopulārāka sabiedrībā. Vai tas ir tas, ko ierēdņi un politiķi vēlas? Pēc pašreizējās attieksmes spriežot – viņiem pat tas ir diezgan vienaldzīgs.